Dūla Inga Babure: "Labu mammu neveido tikai dzemdības un zīdīšanas ilgums"

Kad biju ar mazuli uz rokām, man medicīnas skolā bija eksāmeni un izlaidums, un tā mana “piena bode” bija ciet. Es varēju dzert vai nedzert ķimeņu tējas – tur nekā nebija.

Vārds, uzvārds: Inga Babure.
Nodarbošanās: dūla, Latvijas dūlu apvienības valdes priekšsēdētāja. 
Vaļasprieks: sauļoties un ceļot.
Šobrīd sapņo par: māju Toskānā ar vīna dārzu.
Gribētu iemācīties: franču valodu.
Mammām iesaka izlasīt: Dž. Vorsa “Izsauciet vecmāti”. “Un man ļoti patīk pavārgrāmatas ar bildēm!”
Tētiem iesaka izlasīt: Vilipsōns un Nora Ikstena “Ārprātija piedzīvojumi”.

“Jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu vārda “kalpošana” nozīmi. Jaunībā, manā skatījumā, tas bija nomazgāt aiz otra traukus un iztīrīt māju. Šobrīd vārds ir citā kvalitātē un citā nozīmē,” par sevi dūlas lomā saka Inga Babure. Viņa ir arī Latvijas dūlu apvienības valdes priekšsēdētāja. Lai gan Ingas Babures kabatā ir sen iegūts vecmātes diploms, dzemdību gaiteņos viņa sākusi staigāt visai nesen – dūlas kārtā. 

“Manā sapņu pasaulē gribētos, lai katrā Latvijas pilsētā dūlas ir pieejamas katrai sievietei,” viņa vēlāk teiks intervijā. “Lai ir dūlu telpa, kur sievietes, mammas, arī pusaudzes var atnākt parunāties. Arī par zaudētiem bērniņiem, par seksuālu vardarbību. Dūla kā pirmā palīdzība, kas nevērtētu, netiesātu, bet atbalstītu.” 

Kad tev īsumā jāpaskaidro, kas ir dūlas, kā tu paskaidro? 
Dūla, tulkojot no grieķu valodas, ir sieviete, kura atbalsta sievieti. Bet tā nebūtu precīzā atbilde. Īpaši, ja runājam par dūlām Latvijā. Dūla ir gan draugs, gan draudzene, gan vīrs, gan sieva, gan māsa, gan atbalsta persona. Viss, ko mēs gribētu iedot sievietei, lai viņa justos saprasta – vismaz posmā, kad gatavojas un kļūst par mammu. Ja sieviete ir kaut kur “pazaudējusies”, lai var atgriezties atpakaļ pie būšanas par mammu. Dūla ir tā, ar kuru var pārrunāt daudz – kas ir mamma, kā es jūtos, kā jūtas mans ķermenis, mana galva? Ko man darīt, kad piedzimst bērns? Kā nepazaudēt sevi, kļūstot par mammu? 

Dūla ir tā, ar kuru var pārrunāt daudz – kas ir mamma, kā es jūtos, kā jūtas mans ķermenis, mana galva? Ko man darīt, kad piedzimst bērns? Kā nepazaudēt sevi, kļūstot par mammu? 

Man negribas teikt formālo – dūla ir emocionāls un psiholoģisks atbalsts sievietei gaidībās, radībās un pēcdzemdību periodā. Dūla ir daudz vairāk, un katra sieviete dūlā meklē ko savu. Un ir svarīgi, lai ar atrasto dūlu izveidojas saķere. 

Savām klientēm saku – man ir nepieciešams, lai es jums patiktu. Un arī man ir vajadzīgs viņas iemīlēt, iepazīt. Lai mums gribētos šo laika posmu būt kopā – gluži tā, kā ir, kad cilvēki iemīlas un grib pabūt kopā, atbalstīt viens otru, grib nolasīt otra vēlēšanos no acīm. Ja kāds dūlu ir ieteicis, taču viņa nepatīk, tad sadarbība nesanāks. Nedrīkst būt tā, ka “besī” otras balss tonis, smaka vai kas cits. Ir arī tādas sadarbības, kad paliekam draudzīgās attiecībās arī turpmāk, kopā sagaidām arī nākamo mazuli. 

Kāpēc tu akcentē – dūlas Latvijā. Vai citur dūlas ir ar citu nozīmi?
Es domāju, ka jā. Kaut vai, ja salīdzinām dažādu valstu dūlu mācību programmas. Latvijā mācāmies trīs gadus: mums ir ļoti spēcīga izglītojošā bāze, kurā gadu apgūstam psiholoģiju, gadu – anatomiju un fizioloģiju un vēl gadu – dažādas atbalsta tehnikas. Caur šīm mācībām arī pašas maināmies. Ir sievietes, kuras jau pēc pirmā mācību gada saprot, ka to nevarēs darīt. Savukārt ārvalstīs ir arī tādas programmas, kas apgūstamas trīs nedēļās – izlasot dažas grāmatas un piedaloties kādās dzemdībās. 

Tiešsaistes mācības, kas ir līdzīgas mūsu programmai, nedod to, ko dod mācības klātienē, atgriezeniskā saite, pieredzes apmaiņa. Mēs mācības varam izdzīvot – caur stāstiem, praktiskiem piemēriem. Dūlas mācību laikā sadraudzējas, veidojas dūlu komūnas, vienojas, kura kurai būs aizstājējdūla. Amerikā, piemēram, dūlas vairāk ir kā palīgs vecmātei – arī tas ir svarīgi, tomēr citādi. 
 

Vai esi saskārusies ar nesapratnes pilnu attieksmi par dūlu darbu – sak’, ko tās grūtnieces var jūteļoties, kāpēc viņām ko tādu vajag?
Sievietēm, kas ir apmēram 60+ vecumā un kuras savus bērnus pasaulē laidušas padomju laikā, kad dzemdības noritēja citādi, pirmā reakcija, uzzinot par dūlām, mēdz būt tieši šāda, kādu to raksturoji. Uz ko es atbildu: man ir ļoti žēl, ka jums nav bijusi iespēja saprast, cik šāds atbalsts ir noderīgs. Tad ir brīdis klusuma. Var redzēt, ka cilvēks aizdomājas, saprot. Un tad saka: jā, es taču biju pilnīgi viena pamesta, es nezināju, ko darīt ar to bērnu. No viņu puses tas ir sarkasms caur savu sāpi. Tajā laikā sievietes dzemdību laikā tika stipri pazemotas, piedzīvoja varmācīgu attieksmi, un viņām ar to visu bija jāturpina dzīvot. 

Un daudzas sievietes nes to līdzi gadiem, šķiet, pat ar zināmu agresiju. 
Jā! Ja mēs zinām, ka tā ir sievietes sirdssāpe, tad neviens to neņem ļaunā, nedusmojas. Pieņem un saprot, ka varbūt arī viņai vajadzētu parunāt ar kādu dūlu un pastāstīt savu stāstu: cik tas, iespējams, bijis traumatiski, sāpīgi; varbūt savas pēcdzemdību skumjas arvien ir ierakusi sevī, darbā.

Ja bērniņš piedzimst, sievietei tik ļoti gribas viņu redzēt, sajust! Kā zvēriņam apošņāt. Un, ja šis mirklis tiek atņemts, sākas sevis šaustīšana. 

Tātad sievietēm, kam ir šī negatīvā dzemdību pieredze, neraugoties uz vecumu, ir nepieciešams to “izventilēt”?
Jā, un tas jādara arī, ja mūsu laikos ir piedzīvotas, pēc sievietes domām, varmācīgas dzemdības. Ja viņai nav bijusi iespēja tās pārrunāt ar savu vecmāti, ja mammai neviens nepaskaidro, kāpēc ir bijušas nepieciešamas veiktās manipulācijas, ātra rīcība u. c. 
Viens no dūlas darbiem ir izskaidrot, kas notiek dzemdībās. Pēc dzemdībās stāstām, ko mēs dzemdībās redzējām. Nereti sievietēm ir sajūta – ja jau ārsts darīja tā, tad es kaut ko nemācēju, man nesanāca, biju vainīga. Sievietei ir svarīgi gūt apstiprinājumu, ka viņa prot dzemdēt, viņai vajag iedot spēka sajūtu. 

Kāpēc, tavuprāt, sievietēm ir tik svarīgi gūt šo apliecinājumu – es protu dzemdēt? 
Bērniņus mēs dzemdējam pa mūsu dzemdību ceļiem. Tie ir mūsu dzimumorgāni, kas parāda – mēs esam meitenes, mēs atšķiramies. Caur savu maksti, kaunuma lūpām, klitoru mēs iepazīstam savu sievišķo pusi. Tas ir kaut kas ļoti mūsu. Atrodot savu partneri, mēs parādām – re, kā ir man! Un var būt sajūta – ja bērniņš caur maniem dzimumorgāniem iet labi, es esmu laba. Ja kaut kas nav tik labi, tad kaut kas ar mani kā sievieti nav kārtībā. Un sākas sevis tirdīšana – ko es protu un ko neprotu? Vai es protu dzemdēt? Vai es protu mīlēties? 

Man šķiet, ka sieviete fizioloģiski ir ieprogrammēta dzemdēt. Šis labi vai slikti, protu vai neprotu šabloniski ir pienācis klāt. Sievietēm fizioloģiski daba dod spēju stumt, dod spēku un sakārto visu hormonālo pusi tā, lai to varētu izdarīt. Tieši tāpat kā, lai iemīlētu savu bēbīti. Un šis sanāk – nesanāk dažkārt diemžēl nāk no cilvēkiem, kas dzemdībās skatās starpenē iekšā un saka: “spied uz maniem pirkstiem!”, “kakā bērnu ārā!”. Un tad: “nē, tu kakā nepareizi”, “tu spied nepareizi”. Šādi izteikumi dzemdībām drusciņ piešķir agresīvu toni, tādam tam nevajadzētu būt, un pamazām situācija dzemdību namos mainās.

Man bija māmiņa, kurai bija plānots ķeizargrieziens. Bet viss nenotika, kā viņa bija domājusi. Neļāva sagatavoties. Bērniņiem piedzimstot, viņai viņus pat neparādīja. Nebija iespējas pat uz mirkli mazuļus “apostīt”, un tas viņas uztverē bija vissāpīgākais. Ja bērniņš piedzimst, sievietei tik ļoti gribas viņu redzēt, sajust! Kā zvēriņam apošņāt. Un, ja šis mirklis tiek atņemts, sākas sevis šaustīšana. Sāpes bija arī par to, ka ar viņu nerēķinājās kā ar sievieti, kura laiž pasaulē bērnu. Ka viss notika bez emocionālas iesaistīšanās. 

11 FOTO

Saruna ar Ingu Baburi, Latvijas Dūlu apvienības valdes priekšsēdētāju

+ 7

Skatīt visus

Kāda mamma man stāstīja, cik ļoti pēc piedzīvota ķeizargrieziena viņai bija svarīgi piedzemdēt. Cik apņēmīgi viņa uz to gāja, un, jā, viņai izdevās. Tā ir skaista apņemšanās, tomēr mani nepamet sajūta, ka mēs, sievietes, dzīvojam ar lielu sāncensības garu – kura ir labāka mamma, kura labāk piedzemdēs un ko tik vēl ne. Man ir pārdomas par to, vai šādi sievietes pašas sev nenodara pāri, gaidot mazuli un gatavojoties dzemdībām, nepareizi virzot savas domas un mērķus. 

Jā, zināmu konkurenci mammu vidū var novērot. Piemēram, par to, kur katra dzemdējusi. Šobrīd zināmā “trendā” ir jautājums, vai tu zīdi vai nezīdi. Tiek vairota noskaņa: ja tu savu bērnu nezīdi, tu neesi laba mamma. Ja pārtrauc bērnu zīdīt ļoti agri pēc dzemdībām – šausmas! Taču šāda attieksme pret mammu, kura nezīda, nedrīkst būt. 

Esmu saskārusies ar mammām, kurām patiesi neraisās tik piena, cik nepieciešams, esam izdarījušas visu, ko varējām, un ir jādod klāt piena maisījums – jo bērnam ir jābūt paēdušam. Redzu, ka sievietes sevī ir ļoti vīlušās. Ka nav gana labas, jo nespēj zīdīt. Tad runājam par to, ka tā reizēm notiek. Arī man pašai ir divas dažādas zīdīšanas prakses – savu pirmo bērnu zīdīju trīs nedēļas. Tobrīd, kad biju ar mazuli uz rokām, man medicīnas skolā bija eksāmeni un izlaidums, un tā mana “piena bode” bija ciet. Es varēju dzert vai nedzert ķimeņu tējas – tur nekā nebija. Savukārt otru bērnu zīdīju līdz septiņiem mēnešiem. 

Nepārtraukti nepamet sajūta, ka sabiedrība sievietes grib sadalīt labajās un sliktajās mammās. Ā, tu dzemdēji pati? “Ček”. O, tu vēl zīdi? “Ček”. Tu zīdi līdz diviem gadiem? Tad mēs tevi apskaužam. Un tad tu vēl esi veģetāriete, kristiete, un tu arī vēl meditē? Un vēl staigā 30 dienas svārkos un bez veļas? 
 

Kad biju ar mazuli uz rokām, man medicīnas skolā bija eksāmeni un izlaidums, un tā mana “piena bode” bija ciet. Es varēju dzert vai nedzert ķimeņu tējas – tur nekā nebija.

Dieviete! 
Tu esi fenomenāla. (Abas smejamies.)

Varbūt tieši tāpēc dūla Latvijā ir kaut kas cits nekā citviet pasaulē. Mums tik ļoti vajag kādu no malas, kurš apliecina, ka esi laba, forša, normāla – arī, ja tu dzemdē bez līguma vecmātes un zīdi bērnu vienu mēnesi. 
Un arī, ja tev jāatsāk strādāt, kad bērnam ir tikai mēnesis. Tas neatņem to, ka tu esi laba mamma! Jo labu mammu neveido tikai dzemdības un zīdīšanas ilgums. Tā ir mīlestība, rūpes, uztraukums, un tas, ka tu zini: šī mazā cilvēka dēļ tu ietu nāvē nedomājot. Tur ir tā sāls. 
Tu neesi slikta arī tad, kad pēc bērna piedzimšanas gribas kļūt nesavaldīgai, ka gribas pacelt balsi uz savu četras dienas veco zīdaini. Bērna ienākšana dzīvē ir grūta pieredze, nāk caur pārmaiņām. Un ne katrs ir gatavs mainīties. Es esmu forša sieviete, man karjerā ir izaugsme, esmu materiāli nodrošināta vai arī esmu vienkārši vidējā foršā Latvijas sieviete. Piedzimst bērns, un izrādās, ka tu vairs nevari aizskriet pie “druškas”, kad vien ienāk prātā. Kādu laiku vairs netiec uz kino, kad gribas, uz koncertu, uz kuru sen jau gribēji; iespējams, vairs nebūs tik daudz līdzekļu ceļošanai. 

Ballītes karalienei ir būt vieglāk nekā klātesošai mammai!
Jā! (Abas smejamies.)
Salīdzināšanas posts, starp citu, ievelkas arī instagramā. Kur izcili, ja tev ir konts, kurā atrādīt sevi trešajā dienā pēc dzemdībām vidusskolas laika džinsos. 

Par instagrama mammām reizēm domāju – viņām pārāk uzbrūk. Man bija piedzimusi pirmā meita, bijām ciemos – mans meituks sapucēts, ar baltu jūrnieka cepurīti. Man pienāca kāda kundzīte un teica: nuja, bet ne jau visa mammas dzīve ir tik skaista, kā šobrīd sapucētais bērniņš. Es jutos pārsteigta. Pat ja manā ikdienā bija pārgurums, negulētas naktis, dusmas un neizdošanās, es jutos laimīga. Ka manas ikdienas grūtības nemaina manu mātes lomas skaistumu. Un ar visām savām ikdienas rūpēm man bija sajūta, ka mana dzīve ir laimīgās mammas instagrama konts. Kāpēc mammām neļaut rotaļāties instagramā? Varbūt te arī parādās tā greizsirdība – kuras neprot tik smuki bildēt un uztaisīt tik smuku kontā, tās nu tagad runā. 

Es tev pilnīgi piekrītu. Latviešu sievietei gribas salīdzināt. Tev skaista kleita, bet man tādas nav. Mēs esam iemācīti vispirms pievērsties citiem, nevis iepazīt sevi. Vai es esmu tik slaida, vai man ir tāds vīrs? Un caur šo, jā, ir tas sāpīgais, greizsirdība, iespējams, skaudība. 

Man pagāja ļoti ilgs laiks, līdz sapratu, ka man vajag nodibināt attiecības ar sevi un tad dibināt ar citiem. Ļoti ilgs laiks! Jaunībā tas prasīja daudz.
Feisbukā ik pa brīdim kādās grupās, kur tiek runāts, ko uzdāvināt jaundzimušajam, es bieži vien iesaistījos un rakstīju – uzdāviniet mammai laiku! Piedāvājiet viņai laiku, kad iziet pastaigā bez bērna, kad aiziet pie friziera, lai viņa var ieiet dušā, neklausoties, vai tur kāds neraud. Un tā būs labākā dāvana, nevis 12 knupji vai stilīgs rāpulītis. Mammai vajag iedot laiku. Jo realitāte no instagrama atšķiras.

Katram, protams, ir brīv darīt, ko un kā viņš grib. Ja tiek rādīta realitāte, tas mammām iedod gana labo sajūtu. Ja mamma skatās, uz kādu, kuram visu laiku viss sanāk, viņa var sākt grimt skumjās, nomāktībā, meklēt iemeslus, kāpēc nekas neizdodas, domās var sākt vainot savu bērnu.

Bet ne jau instagrama konts pie tā ir vainīgs! Reiz man kāds inteliģents vīrietis stāstīja, ka viņu negatīvi ietekmē feisbukā saliktās draugu bildes, kurās visi “mērās” ar saviem ceļojumiem. Tāpēc no feisbuka izdzēsies. Man gan šķiet, ka drīzāk jāiet uz savas personības attīstību, jāmeklē sava atbalsta persona – dūla, PEP mamma, psihologs – un mazāk jāmeklē vainīgie. Savā ziņā, iespējams, ir labi nonākt situācijā, kurā tev ir daudz jautājumu. Arī pandēmijas izraisītā krīze mums ir likusi daudz domāt, gluži kā pēcdzemdību laiks – jo arī tā ir zināma krīze dzīvē. 

Ja tu esi nobriedusi personība, tad, jā, tu rīkojies šādi – ej uz attīstību. Diemžēl daudzus no mums vada tieši “mērīšanās”. 

Ar dūlu Ingu Baburi sarunājas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Mainām tematu. Kāpēc tu esi pilna laika dūla? Cik man zināms, pilna laika dūlu Latvijā nemaz nav daudz. 
Pēc pirmās izglītības esmu vecmāte, šajā profesijā gan neesmu strādājusi. Pēc tam ieguvu ekonomista, audita izglītību – ilgus gadus nostrādāju vienā uzņēmumā kā finanšu vadītāja, tad biju projektu vadītāja. Paralēli tam mācījos par dūlu un psiholoģisko konsultēšanu. Man tuvojās 40. Ik pa laikam domāju: Inga, ja tev būs palikušas dzīvot vairs tikai trīs minūtes, ko tu atcerēsies? Vai tu atcerēsies, ka tu pamēģināji būt dūla? Un, jā, varbūt nesanāca. Vai tā arī visu mūžu gribēji, bet nepamēģināji? Arī es baidījos, vai esmu gana laba – gana laba, lai būtu dūla. Es sev devu divus gadus, lai saprastu, vai man tas patīk vai nepatīk. 

Apsēdāmies ar vīru, lai apspriestu, kā tas būs, ja reāli kādu laiku dzīvosim ar vienu algu. Nospriedām: nekas – izdzīvosim, un vīrs ļāva man šo pieredzi iegūt. Līdz es kļuvu par pilna laika dūlu, man bija 4–7 dzemdības gadā. Bet tad nāca klāt nodarbību vadīšana, sāka atgriezties ģimenes, kas ar mani sagaidīja pirmo un nu gaidīja otro bērniņu. Parādījās mammas, kurām esmu ieteikta. Secināju: jā, laikam tas tomēr ir mans! Gan grūtniecība un dzemdības, gan pēcdzemdības un zīdīšana.

Arī tev esmu pateicīga, ka man noticēji un varu “Skolā Mammām un Tētiem” vadīt nodarbības. Tas iedeva vēl vienu ķieģelīti tam, ka es varu.
Pareizos cilvēkus dzīvē var satikt tad, kad tu tam esi gatavs. Ar šā brīža acīm varu teikt, ka neviena nauda nevar iedot tās vārdos neaprakstāmās izjūtas, kas rodas pēc kopīgi pavadītas grūtniecības, dzemdībām un pēcdzemdību perioda un kad redzi: sieviete ir gandarīta un bēbītis ir foršs. 

Vienu reizi sievietei dūlošanu esmu atteikusi. Sapratu, ka tas, ko viņa stāsta, nerezonē ar mani. Arī tad, kad uz pirmo tikšanos pie manis atnāk mamma, es iesaku aiziet pie vēl vismaz vienas vai divām dūlām, lai mamma var saprast, vai tiešām es esmu tā, kura viņai der. 

Jo dūlošana ir tuvs un personisks laiks.
Jā. Sievietei jāiedod tiesības izvēlēties, un es nejūtos aizvainota, ja tomēr mani neizvēlas. 

Manā sapņu pasaulē es gribētu, lai katrā Latvijas pilsētā ir dūlu telpa, kur sievietes, mammas, arī pusaudzes var atnākt parunāties. Par dažādiem tematiem, arī zaudētiem bērniņiem. Arī par seksuālu vardarbību.

Bet vienalga dūlu profesija Latvijā aizvien nav tik populāra, pieprasīta un ienesīga, kā to varētu gribēt. 
Tev pilnīga taisnība. Bieži vien cilvēkiem arī šķiet, ka dūlu pakalpojums ir dārgs. Lai gan tās dūlas, kas ir apmācībā, reizēm strādā tikai par ceļa izdevumiem. Nesen man bija vajadzīgs trauku mašīnai mainīt šļūteni. Izsaukums vien maksāja 30 eiro, klāt nāca darba stundas, detaļas. Kopumā samaksājām aptuveni 230 eiro, lai netīrais ūdens aizietu kanalizācijā. Maksāt par ko tādu liekas pašsaprotami. Turpretī, ja dūla paprasa 230 eiro par konsultāciju sesiju, personisku un ilgstošu kontaktu, dažkārt tiek pateikts, ka tas ir dārgi. Tad kas ir mūsu vērtības? Vai emocionālā un psiholoģiskā veselība, labsajūta ir mūsu vērtība? 
Dūlošanas cenu veido mācību maksas cena. Laiks, ko veltām sievietei. Transporta izdevumi. Nedēļa pirms un pēc dzemdībām pilnībā tiek pakārtotas sievietei. Pēc tam arī dūlai pašai ir jāatgūstas. Un, lai saglabātu savu profesionalitāti, jāturpina mācīties. 

Vai tev ir kādi novērojami, kā topošie un jaunie vecāki ir jutušies pandēmijas laika ārkārtējā situācijā? 
Jaunajiem vecākiem ir gājis ļoti labi! Jo – tēti bija mājās! Šajā laikā lielākie ieguvēji, manuprāt, bija tieši jaunie vecāki. Pēcdzemdību laikā nedrīkstēja pie jaunajiem nākt vecās omes un opji, kuriem tik ļoti patīk jaunajiem mācīt, kā ir “pareizi”. Šis laiks bija izcils! Ir tik forši, ka tētis ir mājās, ir pagatavojis mammai ēst, var iesaistīties. Ejot pie šiem pāriem, novēroju – tētis runā pat vairāk nekā mamma! Viņam ir bijis laiks būt klātesošam, nevis viņš ir bijis spiests strādāt un strādāt, pelnīt un pelnīt. Jaunās mammas un tēti šo laiku ir pavadījuši, nesteidzīgi vērojot savus bērnus un baudot kopā būšanu. Piemēram, kad pārrunājām, kā izskatās viņu jaundzimušais bērniņš, kāds tētis paziņoja: “Man šķiet, ka manam tēvam arī bija tādas ausis!” 
Tētim beidzot bija iedots laiks. Ar 10 dienām, kas šobrīd tēviem atvēlētas, ir par maz – pēc dzemdībām viņiem vajadzētu brīvu vismaz mēnesi. Lai varētu apmīļot, apbrīnot jauno mammu, iedot laiku, lai var sajust, cik lielu darbu ir izdarījusi sieviete, cik brīnišķīgs bērns viņiem ir piedzimis. 

Re, kā izrādās! Un tā ir tiesa – dažkārt nespējam vecvecākiem pateikt: nē, tagad nevēlamies raudzības. Vai arī jaunajiem vecākiem pārāk drīz pēc dzemdībām gribas kaut kur skriet ārpus mājas. Izklausās, ka piespiedu kārtā jaunie vecāki ir bijuši ielikti ideālajā vecāku situācijā. 
Jā, vienreizīgi! 

Pastāsti vēl par tēviem! Cik ļoti viņiem vajag dūlu?
Reizēm tētim dūlu vajag pat vairāk nekā mammai. Joprojām Latvijas vīrietim šķiet, ka viņam ir jābūt stipram, visu varošam un veiksmīgam. Tas, kas mainās un kas man ļoti patīk, – tēti arvien vairāk iesaistās būšanā par tēti. 
Nianse, kas diemžēl vēl pastāv, – joprojām ir tēvi, kas uz pirmsdzemdību nodarbībām ir “līdzi paņemtie” tēti. Savā galvā tad kādreiz nodomāju, ka gribētos šīm mammām ieteikt, lai paskatās “Dulas.lv” – ka, iespējams, dūlas sniegtais atbalsts šajā gadījumā būs nozīmīgāks. Jo visiem tētiem obligāti nav jāiet līdzi uz dzemdībām, visiem nav jābūt vienādiem. Esmu redzējusi, ka tētis dzemdībās sēž stūrī un spēlē “Candy Crash”. Iespējams, mammu tas apmierina un viņa ar to rēķinās. Bet tikpat iespējams, ka dzemdības viņa atcerēsies ar vilšanās izjūtu, jo reāli tētis nav bijis pieslēdzies, nav sniedzis atbalstu.

 

Var būt sajūta – ja bērniņš caur maniem dzimumorgāniem iet labi, es esmu laba. Ja kaut kas nav tik labi, tad kaut kas ar mani kā sievieti nav kārtībā. 

Kā tev šķiet, par ko liecina tas, ka tēvi dzemdību laikā “sēž telefonā”?
Mums katram ir bijusi sava bērnība, savi pusaudžu gadi un pieredze, sava ģimene. Augot esam skatījušies uz savu mammu un tēti un gribot negribot šo modeli paņēmuši līdzi. Un reizēm modeļi ir tādi, ar kuriem, iespējams, ir grūti izveidoties par vīrieti, kurš radikāli atšķiras no sava tēva. Var būt kāds notikums, kas palīdz saskatīt, ka vīrieši var būt citādi, – dzīvē blakus ir bijis lielisks treneris, skolotājs, citādāks vīrietis, nekā ir bijis paša tēvs, un kurš ir parādījis, ka vīrietim ir brīv kļūdīties, brīv just, ka obligāti nav jābūt vadošajam uzņēmumā, ka var būt arī kolosāls tramvaja vadītājs. 
Jāpavērtē arī... kāpēc mums tas bērns ir? Vai bērns mums radās tāpēc, ka mēs bijām 12 gadus kopā un visi mums prasīja, kad mēs apprecēsimies un kad mums bērni? Tāpēc, ka vecvecāki nelika mierā? Vai varbūt sieva pēkšņi palika stāvoklī un es kā vīrietis to nemaz negribēju? Kā un cik daudz vīrietis ir piedalījies lēmuma pieņemšanā par to, ka arī viņš tagad grib bērnu? 
 

Bet varbūt vīrietis telefonā “noslēpjas”, jo ir grūti izturēt savas emocijas, grūti izturēt, ka otram blakus sāp?
Jā, arī tā var būt. Vīriešiem patiesi prāts ir būvēts citādi; viņi parasti domā racionālāk un praktiskāk. Ja, redzot savu tuvāko cilvēku sāpēs, vīrietim nav zināms reglaments, kā rīkoties, viņa “mātes plate” var nobrukt. 
Policisti man ir stāstījuši, ka brīdī, kad bērniņš dzimst, viņi no dzemdību zāles ir gājuši ārā, jo nespēj izturēt. Krīzes situācijā darbā policistiem ir zināmi reglamenti, pēc kuriem jārīkojas, bet nu vairs nekā nav. Un tieši to viņi arī saka: “Es nespēju to sajūtu izturēt, man vajadzēja mukt prom.” 

Ir ļoti labi, ja pāris par šādām lietām runā. Ja runā par to, vai tētim ir vai nav jāpiedalās dzemdībās. Lai nav situācijas, kurā sieviete pavēl ierasties: “Žani, tu nāksi man līdzi!”. Rezultātā Žanim no uztraukuma paceļas 40 grādu temperatūra, un sieviete dzemdībās paliek viena. Jo agrāk par šo jautājumu runā, jo agrāk var saprast, kāpēc vīrietis nevēlas piedalīties (vai varbūt sieviete nevēlas, ka piedalās vīrietis), un varbūt tieši sarunās vīrietis atrod tam cēloni, un tas ir ļoti daudz. Tāpat var vienoties, cik ilgi dzemdībās būt ar sievu – varbūt visu dzemdību laiku pavadīs kopā ar sievu, bet uz izstumšanas periodu izies no dzemdību telpas. Ir svarīgi, ka šādas lietas ir izrunātas un nav lieku gaidu. Jo, ja gaidas nepiepildās, seko vilšanās. Savukārt vilšanās var radīt dusmas. 

Lai līdz tam nonāktu, ir jābūt zināmai attiecību kultūrai, mīļošanai, pieņemšanai. Ka attiecībās var sākt runāt un otra puse nepārmet. Attiecības ir tādas, kurās viens otram var uzticēties. Arī, piemēram, ja sieviete ir piedzīvojusi seksuālu vardarbību, viņa vīram to var uzticēt, vīrs ieklausās. Šādas lietas uzklausot, citkārt var saprast, kāpēc otrs rīkojas tā un ne citādi. Lai otram ko tādu atklātu, ir jābūt lielai uzticībai – ka pretī nesaņems asu reakciju.
 

“Skolā Mammām un Tētiem” tu vadi arī atbalsta grupas pēcdzemdību depresijas profilaksei. Vai arī tu pati personīgi esi saskārusies ar sarežģītu pēcdzemdību periodu?
Kad es grasījos doties prom no algota darba, “Debesmannas” mājaslapā bija aicinājums atsaukties vadīt šādas grupas. Iveta Parravani un Diāna Zande, kuras darbojas “Debesmannā”, mani pieņēma. Bet tad zināmu apsvērumu dēļ nodarbības tur vairs nevarēja notikt. Tā nu es priecājos, ka tu pieņēmi mūs šeit, “Skolā Mammām un Tētiem”, un grupa var turpināties. 

Ir mammas, kuras saka: šīs grupas apmeklējums ir labākais, kas ar mani šajā nedēļā ir noticis! Mammas šeit nāk ar bērniem un jūtas pieņemtas. Satikšanās bieži vien ir par “normālības” atgūšanu – stāstot viņas saprot, ka arī citas ir līdzīgi jutušās, ka viņas nav vienas. Un tad viņas saka: es tik ilgi meklēju šādu grupu! Vietu, kur justies labai, “normālai” tādai, kāda es esmu. 

Vai man pašai ir bijušas kādas pēcdzemdību sajūtas? Nemācēšu teikt, vai tas bija saistīts ar pēcdzemdībām, bet nomāktības brīži – jā, tādi ir bijuši. Ļoti izteikti bija, kad šķīros ar pirmo vīru. Tad bija sajūta: kāpēc es? Kāpēc šis notiek ar mani? Kur tad mana laulība ar skaistu apprecēšanos un laimīgu dzīvi līdz mūža galam? Tad man bija domas: kā tad būtu, ja es, braucot mašīnā, nenobremzētu? Tajā brīdī absolūti nav domas par to, ka tu esi mamma un tev vajadzētu padomāt par bērnu. Tajā brīdī tu pataisi visu melnāku, nekā ir, neredzi, ka arī rīt būs saule. 

Tobrīd, kad sapratu, ka gribu pamēģināt aiziet no dzīves, liktenis mani iemeta atpakaļ tautas dejās. Ļoti ilgi biju dejojusi tautiskās dejas un līdz ar bērna gaidīšanu no tām aizgājusi. 

Bet te piezvanīja mana deju skolotāja un vaicāja, vai nevēlos nākt atpakaļ. Un es biju atpakaļ fiziskā kustībā, kas ļoti palīdz nomāktības gadījumā, atpakaļ pie saviem draugiem, kur esmu pieņemta. Ņēmu līdzi meitu Lieni, kura izauga mūsu kolektīvā. Ar šo es bezsāpīgi varēju atgriezties normālā prāta stāvoklī. 
Katrai no mums ir grūtie, melnie brīži, kad liekas – es pati nevaru ar to tikt galā. 

Par atbalstošajām profesijām mēdz teikt, ka tās izvēlas cilvēki, kuri ar šo paši sevī ko grib atrisināt. Vai tas ir arī par tevi?
Es esmu izaugusi mediķu ģimenē. Mamma ir ārsts un mani audzināja viena. Kad viņa gāja uz dežūru, arī es gāju uz nodaļu – ar baltu halātiņu un cepurīti. Tas bija Valmierā. Būšana mediķu sabiedrībā man bija organiska. Man ļoti patika iet līdzi uz nakts dežūrām, un māsiņas man ļāva kārtot medikamentus. 

Es pat zināju, kam kas domāts. Man ļoti patika tā vide! Kad biju maza, es teicu, ka būšu sieviešu ārste. Man nebija jausmas, ko tā dara, bet man tas šķita burvīgi. Visu laiku esmu bijusi saistīta ar medicīnu; 15 gadus esmu bijusi finanšu vadītāja medicīnas iestādē. Un, pateicoties manai ķīmijas skolotājai, kura trīs gadus man stāstīja: “Inga, ar tavām zināšanām ķīmijā medicīnas akadēmija tev nav ko darīt!”, pēc 12. klases es pat nemēģināju tajā iestāties. Pieņēmu, kas tas plauktiņš nav mans. 

Aizgāju mācīties par vecmāti. Kad bija dežūras un prakses dzemdību namā, man nenormāli patika! Vēroju: sievietes ginekoloģes ir ļoti koptas, ļoti ieturētas, ļoti sievišķīgas. Es gribēju tur piederēt! Absolvēju skolu, un man piedzima meita Liene. Bija jāsāk strādāt, un tolaik valstī sākās krīze – 1996.–1997. gads –, es šķīros un meklēju darbu, kur varu nopelnīt vairāk, lai viena uzturētu bērnu. Domāju, kā mēs abas varam izdzīvot. Atradu – iestājos ekonomistos, vienlaikus sāku strādāt. 

Un dūlas mani ir atgriezušas pasaulē, kas man tik ļoti patīk. Jau ilgu, ilgu laiku! 
Es pati neesmu piedzīvojusi dzemdības – man ir bijuši divi ķeizargriezieni. Tā nebija mana izvēle. Kad dzima mans pirmais bērns, lai gan mācījos vecmātēs, man bija ļoti maza saprašana, kas tas vispār ir. Jo, medskolā studējot, dzemdības pirmo reizi redzējām, mācoties otrā kursa otrajā semestrī. Tolaik bērni dzima ļoti maz. Aizgājām uz dežūru Rīgas Dzemdību namā, un nakts laikā nevienas dzemdības! Nebija pieprasījuma pēc profesijas, vecmātes pat strādāja tur par apkopējām, lai tikai paliktu šajā vidē. 
 

Kāda ir tava prognoze attiecībā uz dūlu pieprasījumu Latvijā turpmāk?
Manā sapņu pasaulē gribētu, lai trešdaļai, pusei mammu ir katrai sava dūla. Un tas nenozīmē, ka dūlai obligāti jāpiedalās dzemdībās. 

Es gribētu, lai katrā vecmāšu un ginekologu praksē būtu kontakti vismaz divām trim dūlām, lai sievietei tiktu piedāvāta šāda iespēja – dūlas atbalsts. Un ka pēcdzemdību laiks ir tas, kurā dūla mammai ir obligāti klātesoša. Lai katrā Latvijas pilsētā ir dūlu telpa, kur sievietes, mammas, arī pusaudzes var atnākt parunāties. Par dažādiem tematiem, arī zaudētiem bērniņiem. Arī par seksuālu vardarbību. Dūla kā pirmās pieturas palīdzība, kas nevērtētu, netiesātu. Lai ir vieta, kur sieviete var atnākt padalīties, tiktu uzklausīta. 

Gribētos, lai dūlas atbalsts ir pieejams visā Latvijā – sieviete sievietei. 
Realitātē ceru, ka tuvākā nākotnē izdosies akreditēt dūlu programmu, izdosies cieša sadarbība ar Veselības ministriju. Lai, piemēram, reģionos dūlu var piesaistīt sociālais dienests.