Autiskā spektra traucējumu pirmās pazīmes zīdainim

Kas ir šie traucējumi, un no kurienes rodas

Runājot par autismu, mūsdienās tiek lietoti termini “autiskā spektra traucējumi”, “bērns ar autismu”. Tie ir vieni no cilvēka neirālās attīstības traucējumu veidiem, kas saistīti ar nervu sistēmas attīstību. Kā norāda Iluta Vilnīne, nav vienas un skaidras atbildes, no kurienes rodas autiskā spektra traucējumi. 

Pazīmju kopums, kas varētu liecināt par autiskā spektra traucējumiem, ir grūtības ar sociālo komunikāciju, sociālo mijiedarbību – viss, kas skar cilvēku savstarpējās attiecības. Arī stereotipiski uzvedības modeļi, vienveidīga uzvedība, vienveidīgas darbības uz to var norādīt. Pamata grūtību joma bērniem ar autiskā spektra traucējumiem ir sociālā mijiedarbība.

Vai tos var diagnosticēt jau zīdaiņa vecumā?

Testēšanu uz autiskā spektra traucējumiem parasti veic no 12 mēnešu vecuma. Tomēr atsevišķas pazīmes uz iespējamiem riskiem varētu norādīt jau zīdaiņa vecumā. “Piemēram, ja bērns neveido acu kontaktu, neatbild uz piesaistes personas runāšanos, skatās garām, vienā punktā – tam ir jāpievērš uzmanība, taču viena šāda pazīme nenorāda uz autiskā spektra traucējumiem. 

Kamēr bērns ir mazs un atkarīgs no piesaistes personas, ir grūti nodalīt, vai tas ir autiskais spektrs vai varbūt mazulim ir citi attīstības traucējumi. 

Tāpēc bērna attīstības novērtēšana jāveic, sadarbojoties vairākiem speciālistiem. Tāpat ir jāizvērtē, vai bērnam ir pārbaudīta dzirde, redze, bijusi neirologa konsultācija,” stāsta Iluta Vilnīte.

Zināšanai! 

Vecāki un speciālisti informāciju par autiskā spektra traucējumiem var atrast arī BKUS platformā “Vesela pasaule”. [1]

Ārstu sadarbība

Bērna pirmajā dzīvības gadā īpaši svarīga ir ģimenes sadarbība ar primārās aprūpes ārstu – ģimenes ārstu. Regulārajās vizītēs ārsts gan vērtē bērna fizisko, gan sarunās ar vecākiem izvērtē emocionālo un garīgo attīstību. Ja bērnam ir traucēta attīstība, ģimenes ārsts nozīmē vizītes pie speciālistiem – acu ārsta, neirologa –, nosūta uz dzirdes pārbaudi. Jebkādu aizdomu pamatā ļoti svarīga ir bērna veselības stāvokļa kompleksā izvērtēšana. Zīdaiņa vecumā var runāt tikai par autiskā spektra traucējumu riskiem.
 

Kad un kā to var diagnosticēt?

Lai diagnosticētu autiskā spektra traucējumus, psihologi izmanto Autisma diagnostikas novērošanas instrumentu jeb ADOS testu. Tas ir visagrīnākais instruments, ar kuru var noteikt iespējamos autiskā spektra traucējumus vai risku uz to attīstību, un 

to var sākt izmantot no 12 mēnešu vecuma. Tā ir psiholoģiskā izvērtēšana, kas sastāv no vairākiem moduļiem atbilstoši bērna attīstībai 

un ietver arī profesionālas un standartizētas aptaujas formas vecākiem un speciālus materiālus, kurus izmantojot, strādādams ar bērnu, psihologs skatās, kā veidojas sadarbība ar bērnu, vai viņš atsaucas, izprot instrukcijas, veido acu kontaktu u. tml. Jāatceras, ka bērnam var būt paralēli esoši traucējumi – kāda slimība, attīstības traucējumi, psihoemocionālas grūtības. Speciālistiem vajadzīga laba sadarbība ar primāro ārstu un citiem ārstiem, piemēram, bērnu neirologu, bērnu psihiatru, lai veidotu plašāku bērna izvērtējumu. 
 

Vecāki jautā 

Trīs mēnešus vecs zīdainis ne visai skatās mammai acīs, skatās garām, vienā punktā – vai tas var norādīt uz autiskā spektra traucējumiem?

Tie var būt riska momenti, bet uzreiz nevar pateikt, ka tās ir autiskā spektra traucējumu pazīmes. Ja bērns neseko ar acīm līdzi mantiņai, ir svarīgi noskaidrot, vai viņam ir pārbaudīta redze. Lai konstatētu kādus neiroloģiskus traucējumus, jāizslēdz, vai nav citu fizisku traucējumu – redzes, dzirdes. Pēc vienas šādas pazīmes tik mazā vecumā nevar pateikt, ka bērnam ir autiskā spektra traucējumi, taču tā var būt kā pazīme tiem. 
 

Vai ir vizuālās pazīmes, kas norāda uz autiskā spektra traucējumiem?

Nē, nav vizuālo pazīmju, kas uz to norāda.
 

Ja vecākiem ir aizdomas par sevi, vai autiskā spektra traucējumus var noteikt arī pieaugušajam?

Tagad, kad vairāk uzzinām par šiem traucējumiem, iespējams, pieaugušajiem pašiem sāk šķist – man varbūt ir šie traucējumi… Vai to var noteikt? “Jā, jau minētajam ADOS testam ir modulis, kas ir pielāgots tieši pieaugušajiem. Protams, pēdējā gadu desmitā arvien vairāk par to runā, un var rasties aizdomas par to. Tomēr svarīgi, lai pieaugušie paši nepiedēvē sev traucējumus, tāpēc labāk veikt diagnostiku,” teic Iluta Vilnīte.
 

Svarīgi!

BKUS pamazām Latvijā uzsāk agrīnās intervences pakalpojumu, lai pēc iespējas agrīnāk konstatētu autiskā spektra traucējumu risku. Izvērtēšanas un turpmākās intervences procesā tiek iesaistīti daudzi speciālisti (ārsti bērnu psihiatri, bērnu neirologi, psihologi, funkcionālie speciālisti – ergoterapeiti, audiologopēdi, fizioterapeiti u. c.), jo maziem bērniem diagnozes noteikšanai komplekss izvērtējums ir ļoti būtisks.
 

Pievērs uzmanību, bet nepiedēvē uzreiz diagnozi, ja zīdainis:

• neseko tavam acu skatienam;
• neskatās uz pieaugušo, kad mamma vai tētis lallina, runājas;
• ap gada vecumu nereaģē uz savu vārdu;
• neveido acu kontaktu;
• nekomunicē ar citiem;
• bērnam ir paaugstināts jutīgums uz gaismu, trokšņiem;
• bērnam ir kavēta valodas, motorā attīstība.

Atceries, ka šajā situācijā jāizslēdz primārie traucējumi – redze, dzirde –, kā arī sadarbībā ar savu primārās veselības aprūpes ārstu (ģimenes ārstu, pediatru) jāizvērtē bērna attīstība kopumā!
 

Ja traucējumi tiek atklāti

“Autiskā spektra traucējumi nav kā klepus, kuru var izārstēt, lietojot zāles. Mēs mācāmies pieņemt bērnus ar šiem traucējumiem, bērni mācās sadzīvot ar šiem traucējumiem, mācās komunicēt un sadarboties. 

Visbiežāk tā ir ārstēšana bez zālēm, rehabilitācijā iesaistās funkcionālie speciālisti, piemēram, audiologopēds, ergoterapeits, lietišķās uzvedības analīzes jeb ABA terapijas speciālists, kas māca sociālās prasmes, sadarbību, strādā ar valodas attīstību utt. 

Visbiežāk dzirdam, ka bērns nemāk sociāli pieņemami uzvesties, tāpēc viņam tiek liegta iespēja apmeklēt izglītības iestādi. Tādēļ ir multidisciplinārā komanda, kurā tiek iekļauti dažādi speciālisti, to skaitā ABA terapijas speciālisti, kas māca sociāli pieņemamu uzvedību, komunikāciju, sociālās un citas prasmes,” par turpmāko rīcību, ja atklāti šie traucējumi, stāsta speciāliste.

“Nav tā, ka dzīve nolemta neveiksmei! Cilvēki iemācās sadarboties un var dzīvot pilnvērtīgi. Var gadīties, ka cilvēkam ir vēl kāda paralēlā slimība – kompleksi traucējumi. Katrs gadījums ir individuāls, tāpēc svarīgi, lai bērni saņemtu diagnostiku un rehabilitāciju, kā arī speciālistu ieteikumi tiktu īstenoti ģimenē un izglītības iestādē,” uzsver Iluta Vilnīte.

Sākotnēji rehabilitācija ir ilgtermiņa process, kas no vecākiem prasa pacietību un izturību, atbalstu no pārējiem ģimenes locekļiem – lai nokļūtu pie speciālistiem, spēks vajadzīgs kā pieaugušajam, tā bērnam. Pamazām, soli pa solim bērni mācās iekļauties sabiedrībā. Var gadīties, ka bērnam ir tikai autiskā spektra traucējumu iezīmes, kādreiz var būt citas paralēlās slimības – tā ir ārsta kompetence to visu izvērtēt.

Atsauces

1. Autiskā spektra traucējumi. Pieejams: https://www.veselapasaule.lv/lv/lasitava/autiska-spektra-traucejumi