Trīs tēti dalās pieredzē, kā tas ir – būt jaunam tētim. Piedalīties dzemdībās, piedzīvot negulētas naktis un... sava bērna pirmo smaidu

Gaidot Tēva dienas gājienu un festivālu, kas notiks svētdien, 10. septembrī, Rīgā, trīs tēti “Mammamuntetiem.lv” dalās savās sajūtās un pārdomās par tēva lomu. Vairāk par Tēva dienas gājienu un festivālu uzzini www.tevadiena.lv.

Emīls Kļaviņš: grūtos brīžus atsver viens vienīgs meitas smaids – tad sirds izkūst

Aizkrauklietis Emīls Kļaviņš (24) par tēti kļuva vien šā gada 21. jūlijā – viņš ar sievu Santu audzina meitu Eniju. Emīls ir būvdarbu vadītāja palīgs un, runājot par savu jauno – tēta – lomu, atzīst, ka vēl tikai taustās un iepazīst, ko īsti tas nozīmē. Vienlaikus viņš uzsver, ka būt jaunam tētim noteikti ir liels ieguvums.
“Mēs jau drīz pēc kāzām, runājot par bērniem, sapratām, ka esam gatavi kļūt par vecākiem. Un pēc desmit mēnešiem piedzima Enija. Noraksturot to sajūtu nevar, vienkārši saproti, ka esi gatavs kļūt par tēti. 

Piedalījos arī dzemdībās, un jāteic, jutos diezgan bezspēcīgs, jo neko nevar iespaidot, tikai atbalstīt sievu. Tāpat jutos, kad pirmo reizi vajadzēja paņemt rokās savu meitiņu. 

Ļoti baidījos, ka varu kaut kā savainot viņu. Atceros, man vajadzēja uzvilkt meitai autiņbiksītes – uztraukuma dēļ svīdu, trīcēja rokas, bet viss sanāca labi.
Man arī ļoti palīdz iepriekš izlasītie materiālie, kas bija pieejami slimnīcā, un internetā atrodamie padomu video, piemēram, par to, kā pareizi bērnu turēt vai kā viņu barot. 

Nu varu palīdzēt sievai kādos brīžos arī meitas barošanas laikā. Un tagad arī varu teikt, ka tētim ir jābūt gatavam uzņemties un iznest uz saviem pleciem visu to stresu un pārdzīvojumus, kas rodas brīžos, kad mazais raud, bet tu nesaproti, kāpēc. Sieva ir satraukta, un tev jāpaliek mierīgam, lai spētu atbalstīt viņu. Taču visus grūtos brīžus atsver viens vienīgs meitiņas smaids – tad sirds izkūst. 

Es noteikti ieteiktu kļūt par vecākiem, esot jauniem. Manuprāt, jo jaunāks vecāks, jo vieglāk pēc tam komunicēt ar bērnu. Nav tik liela starpība starp paaudzēm, un tāpēc ir līdzīgāka izpratne par mūsdienu lietām.”

Emīls ar sievu Santu un meitu Eniju.

Aleksandrs Kēnigsvalds: grūti vārdos aprakstīt emocijas, kad ieraugi savu tikko dzimušo bērniņu

Aleksandram Kēnigsvaldam ir 27 gadi, un viņš ir tētis diviem bērniem – 3 gadus vecajai Mariannai un Āronam, kuram nupat nosvinēta 8 mēnešu jubileja. Nu jau divus gadus Aleksandra ģimene ir ādažnieki, kur abi ar sievu Baibu aktīvi organizē pasākumus un vasaras nometnes jauniešiem un Aleksandrs uzsācis darba gaitas kā sporta skolotājs Ādažu vidusskolā. Tāpat viņš ir viens no komandas līderiem, kas organizē un vada “Drafts” nometnes puišiem no 14 gadu vecuma. 

“Marianna piedzima, kad man bija 24 gadi. Mēs abi ar Baibu esam auguši lielās ģimenēs – sieva nāk no 11, es no sešu bērnu ģimenes. 

Kad vēl pirms kāzām runājām par to, kādu redzam savas topošās ģimenes nākotni, zinājām, ka gribam bērnus. Tik lielu ģimeni gan neplānojam, taču man vienmēr ir šķitis interesanti, kā mani bērni izskatīsies, kādi viņi būs. Jau kā puika par to domāju – ka man būs bērni, kurus varēšu audzināt, mīlēt, kuriem varēšu atdot visu labāko. Un šīm sajūtām, domām nav izskaidrojuma, vienkārši ir tā sajūta. 

Jā, esmu jauns tētis, un tas ir forši. Kad mūsu bērni būs pieauguši, arī mēs vēl būsim jauni un kopā varēsim darīt daudz foršu lietu. 

Nevienu brīdi nav bijusi sajūta, ka tagad kaut ko palaidīsim garām bērnu dēļ. Gluži otrādi – varam dot arī bērniem savu jaunību. 

Vienīgi biju domājis, ka būs vairāk laika, piemēram, ar sievu aiziet randiņā, bet abi saprotam, ka pašlaik esam šādā dzīves posmā ar saviem priekiem, ko nes tikai bērni, un arī ar saviem izaicinājumiem, ko arī nes tikai bērni. 

Biju klāt abu savu bērnu dzimšanas brīdī un pēc tam arī vairākas dienas pavadīju slimnīcā kopā ar sievu un mazuli, un ir tiešām grūti vārdos aprakstīt tās emocijas, kas ir, kad ieraugi savu tikko dzimušo bērniņu. Īpaši pirmdzimto. Manuprāt, tas ir kaut kas tāds, ko var saprast tikai tie, kam jau ir bērni. Bērniņš ir tikko piedzimis, viņš tev neko nevar dot, bet tu viņu tik neprātīgi mīli, un jau no tā laika, kad viņš ir mammas puncī. Šī pirmā sastapšanās ir neaprakstāma! 

Parasti radi un draugi prasa – vai jūs esat gatavi bērnam? Patiesībā es nezināju, vai esmu, bet zināju, ka gaidu savu bērniņu un viņu ļoti mīlu. 

No praktiskās puses, protams, visu laikus var sagatavot – rati iegādāti, gultiņa sastellēta, pamperi un drēbītes sagādāti. Tu atbrauc mājās, un viss ir, tas atvieglo ikdienu. Bet emocionāli – vienkārši gaidi satikšanos un mīli, apņemoties darīt visu iespējamo, lai mazajam viss ir labi. 

Tā kā es parasti pirms kādiem notikumiem noskaņojos, ka būs grūti, tad nu, kad tas notiek, liekas – o, nav nemaz tik traki! Protams, pirmajā naktī mājās, kad bērns sāka raudāt, nesapratu, kas notiek, bija grūti uzreiz pārslēgties tam, ka tagad dzīves ritenis mainīsies, bet pielāgošanās notiek dabīgi, un šobrīd nevaru iedomāties, ka varētu būt citādi.”

Aleksandrs ar sievu Baibu un bērniem Mariannu un Āronu.

Harijs Pēteris Broks: bērns ir milzīga svētība

Harijs Pēteris Broks ir mehānikas inženieris un par tēti kļuva 22 gadu vecumā – viņš ar draudzeni Luīzi audzina Bruno, kam drīz paliks gads un trīs mēneši. “Nevaru sagaidīt, kad dēls paaugsies un varēšu viņam parādīt un pastāstīt visādus brīnumus!” izsaucas Harijs. Viņš atklāj arī, ka plāno precēties un gribētu vēl kādu bērnu. 

“Kā ir būt tētim? To nevar vārdos izstāstīt! Tu balansē uz diviem lieliem ekstrēmiem: vienu brīdi tas ir milzīgs stress, citā brīdī – milzīga laime. 

Piemēram, kad redzi, ka bērns ir iemācījies kaut ko jaunu. Ja tev dzīvē ir garlaicīgi, taisi bērnu (smejas)! 

Piekrītu, ka mūsdienās 22 gadi ir agrs vecums, kad kļūt par tēti; starp maniem vienaudžiem reti kuram ir bērns. Tomēr tie, kam vēl nav, šobrīd bērnu plāno – viņi ir iedvesmojušies no mums! No kā iedvesmojāmies mēs? Khm, jāpadomā. Draudzene bija iniciators tam, ka mēs varētu kļūt par vecākiem. Tajā laikā man jau bija diezgan stabils darbs, ar labu atalgojumu. Draudzene stāstīja, ka viņai tas bijis sapnis kopš bērnības – ka viņai ir bērns agrā vecumā, ka viņa ir jaunā mamma. Iespējams, tāpēc, ka arī viņas vecāki ļoti agri kļuva par vecākiem. 

Es arī īsti neesmu fans domai, ka bērniem vajadzētu būt vēlā vecumā. Uzskatu: kamēr esi jauns, vari vairāk paciest, un, esot ar bērnu, ir daudz ko paciest (smejas). Piemēram, negulētas naktis. 

Kad ar draudzeni plānojām bērnu, mēs bijām vienisprātis – lai kļūtu par vecākiem, mums ir jābūt noteiktiem ienākumiem un viņai ir jāpabeidz skola. Parasti nav tā, ka mazulis “sanāk” ar pirmo reizi, – mēs ar to rēķinājāmies. Taču mums sanāca ar pirmo, tāpēc draudzenei izlaidumā jau bija bērns. Par laimi, skola bija pretimnākoša. 

Kad abu vecākiem paziņojām par grūtniecību, mūsu sākuma doma bija, ka viņi būs dusmīgi. Taču tas bija kļūdains priekšstats! Vecāki bija super priecīgi un atbalstīja. Un tā ir ļoti liela svētība, ka jaunajai ģimenei ir tādi vecāki, kuri var bērnu “pavākt”, kad nepieciešams. Es nespēju iedomāties, kā citādi var mazliet atpūsties no bērna – ja tā var teikt –, ja tev nav vecāku vai labu draugu, kuri var palīdzēt. 

Es teiktu, ka mums dzemdības bija diezgan labas – nav nekādu šausmu stāstu par slimnīcu. Pēc dzemdībām mēs visi kopā palikām ģimenes palātā. Vai čalim ir jāpiedalās dzemdībās? Grūti pateikt, pat neraugoties uz to, ka esmu piedalījies. Ir vērts būt blakus, lai saprastu, ap ko lietas grozās. Bet nu… Brīžiem dzemdībās sajutos lieks. 

Draudzene teica, ka viņu pat besījis, ka lielāko sāpju laikā es viņu mēģināju uzmundrināt. Taču tas prieks, kad ieraugi savu tikko dzimušo bērnu, tas ir kaut kas neaprakstāms! Kad viņš iznāk ārā un iebļaujas – tas ir diezgan skaisti. Process līdz tam – šausmas! 

Bērns ir milzīga svētība, es to tā varētu saukt. Viņš ir ienesis manā dzīvē daudz priecīgu brīžu, kurus es nezinu, kā citādi varētu dabūt. Protams, mazulis ir lauzis daudzus manus stereotipus par bērniem. Piemēram, man likās, ka bērns klausīs manam “nē”. Bet nesen viņš ir pasācis paskatīties man acīs, parādīt mēli un parādīt “nē” man pretī! Šādā situācijā es pat nevaru uztaisīt nopietnu seju, jo tas ir tik smieklīgi (smejas)! Pirmais bērns ir projekts, kad visu gribas izdarīt pareizi, pēc grāmatas, bet tad tu atduries pret realitāti. Ja kādam, kuram bērnu vēl nav, šķiet, ka viņš zina, kā audzinās savu bērnu, tad šo savu priekšstatu var mest ārā pa logu – tas, visticamāk, tā nenotiks; bērns diktēs savus noteikumus, un tu pielāgosies. Jā, šobrīd visa mūsu ikdiena grozās ap viņu, dzīves centrā ir mazais. 

Kāpēc jaunieši šobrīd atliek bērnu? Manā skatījumā loģisku apsvērumu dēļ – ir saprotami vispirms pabeigt augstskolu, ieiet darba tirgū, tajā sevi nostiprināt un tikai tad taisīt bērnus. Jo bērns – tas galīgi nav lēti. Ja gribi foršu dzīvi ar bērnu, tad finansiāli ir jābūt nodrošinātam. Un vēl, iespējams, jauniešus biedē nezināmais. Cilvēks negrib būt bezatbildīgs. Bet to, cik laimīgs jūties ar bērnu, nevar izstāstīt, kamēr vien pats tajā lomā neesi ielēcis.”

Haris Pēteris ar draudzeni Luīzi un dēlu Bruno dzīvo Brocēnos.