Infektoloģe Dace Zavadska: Latvijā ir viens no labākajiem bērnu vakcinācijas kalendāriem Eiropā

Personas kartīte kaste
Vārds, uzvārds: Dace Zavadska.
Nodarbošanās: VSIA “Bērnu klīniskā universitātes slimnīca” Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja; Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras asociētā profesore, Imunizācijas valsts padomes* priekšsēdētāja, Latvijas bērnu infektologu biedrības viceprezidente, Latvijas infektologu un Hepatologu biedrības biedre. 
Mamma: divām meitām.
Vīrs: jurists. 

Šobrīd visu speciālistu priekšplānā ir izvirzīti infektologi, imunologi un epidemiologi. Protams, arī infektoloģe Dace Zavadska. Viņa ir viena no galvenajiem lēmējiem par bērnu vakcināciju Latvijā, tostarp šobrīd par tik aktuālajiem ar Covid-19 saistītajiem jautājumiem. 

Viņu, tik eleganto, inteliģento un gudro speciālisti, zinu jau sen – sākotnēji kā mamma, kuru interesē savas ģimenes veselības jautājumi, tagad arī kā vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja. Kad vasarā, pēc tā dēvētā Covid-19 pirmā viļņa, jautāju dakterei viņas pandēmijas laika atziņas, Dace Zavadska smēja, ka ir vairākas labas iezīmes, piemēram, ka vecāki vairs ar bērna “pirmo vēmienu” neskrien uz slimnīcu un ierodas, kad situācija to patiesi prasa. Savukārt tagad... tagad viņa no ieslīgšanas garās sarunās par Covid-19 izvairās.

Tiekamies otrajā vilnī. Ar kādām izjūtām tas ir sagaidīts?
Mājās ar vīru daudz runājam par Covid-19 – ne par pacientiem, bet globāli. Un tagad, braucot pie jums, arī runāju ar vīru un teicu, ka par kovidu nerunāšu un neteikšu, ko es domāju (smejas). Jo... mans personīgais viedoklis nav no tiem populārākajiem... 
Es noteikti neapšaubu, ka šī ir nopietna infekcija. Bet ir arī citas daudzas nopietnas infekcijas. Šis nav nekas unikāls. Jā, kovids mums ir ļoti sarežģījis dzīvi – kā nu mākam, tā uz to reaģējam. Arī tie, kam ir jāpieņem valstiskie lēmumi, dara to pēc labākās sirdsapziņas – nevajadzētu arī gaidīt, ka viņi būs dievi un vienmēr pateiks pareizi. Katrā ziņā es guļu mierīgi. Ja vajadzēs ko darīt, es darīšu, un to, ko valsts prasa, es ievēroju. Ko es par to domāju, to runāju savā ģimenē (iesmejas). 

Vai ideja ir par to, ka šī ir ne pirmā infekcijas slimība, kas parādījusies, ne pēdējā?
No infekcijas slimībām ir miruši, mirst un mirs cilvēki. Ne tikai riska pacienti, ne tikai veci. Tā tas vienmēr ir bijis. No vienas slimības vairāk, no otras mazāk. Zinātne iet uz priekšu, bet ir lietas, ko mēs nekad nevarēsim ietekmēt. 
Runājot par Covid-19 sekām, par ko daudz tiek diskutēts, – par nogurumu un tā tālāk –, mums ir uz abām rokām saskaitāmas infekcijas, kas uzvedas līdzīgi. Izskatās, ka Covid-19 būs vēl viens spēlētājs – šī slimība nav pupu mizas, bet tas nav arī Ebolas vīruss, paldies Dievam. Speciālisti mēģina izdarīt visu, lai novērstu katru nāvi, bet laikam nevajadzētu Covid-19 izvirzīt kā vienīgo pastāvošo problēmu. Infekciju nodaļa pašlaik ir pilna ar bērniem. Smagi slimiem bērniem. Un viņiem nav kovids. 

Ar bērnu infektoloģi, BKUS ģimeņu vakcinācijas centra vadītāju Daci Zavadsku sarunājas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.


Kovids ir jauna infekcija. Kas tālāk ir sagaidāms? Ko infektologi prognozē? Sākumā visi cerēja, ka otrā viļņa nebūs, bet ir. 
Divi Covid-19 līdzinieki – SARS un MERS – pazuda. Sākumā tie bija Austrumvalstīs, izskatījās nikni – bija daudz saslimušo un arī mirušo. Taču vīrusi pazuda – pilnībā pazuda! Covid-19 nav pazudis. Vai vienu dienu bez pēdām tas varētu pazust – neteikšu ne jā, ne nē. Vairāk šķiet, ka paliks kā viens no koronvīrusu tipiem, ko jau pazīstam, arī – metapneimovīruss, gripas vīrusi un tā tālāk. Kad testējam uz elpceļu infekcijām, no rīkles uztriepes ņemam jau uz 15 dažādiem biežākajiem vīrusiem! Varbūt pēc diviem trim gadiem Covid-19 būs komplektā kā vēl viens no.
Vai tam būs savi pretvīrusu medikamenti, kas to lai zina. Kā būs ar vakcīnu – vai tas būs vienreizējs pasākums kā pandēmijas vakcīna vai tā paliks regulāra, sezonāla gluži kā gripas vakcīna, arī uz to vēl nevar atbildēt. Kompānijām ir izaicinājums radīt šo vakcīnu, un viņi to dara nevis pēc principa – šeit es saredzu peļņu –, bet gan – mēs to varam! Šobrīd medicīnā saistībā ar Covid-19 nevienam nav peļņas.

Sākoties Covid-19, kāda medicīnas darbiniece man izteicās, ka šobrīd vecāku interese par vakcināciju kopumā ir pieaugusi. Un tie, kas nebija saviem bērniem vakcinējuši pneimokoka vakcīnu, tagad esot saskrējuši to uztaisīt, cerot, ka tā pasargās no Covid-19. Vai arī jūs esat ko tādu novērojusi?
Jā, noteikti. Pavasarī tas bija vairāk jūtams, un šī interese par vakcīnām pieauga ne tikai vecākiem – sabiedrība kopumā atceras, kas ir vakcīna un kā tā var palīdzēt. Novērtē vakcināciju, tās būtību un jēgu. 
Divas konkrētas vakcīnas, uz ko sabiedrība pandēmijas laikā “pavilkās” un sāka pārbaudīt, vai ir to veikuši: tuberkuloze un pneimokoks. Nevarētu teikt, ka pneimokoka vakcīnas izvēle būtu īpaši pārspīlēta, bet tas arī nav unikāli tikai saistībā ar Covid – ļoti labi izpētīts un skaidri zināms, kā viens otru potencē un viens otram seko gripa un pneimokoks. Pneimokoks ir viena no tām baktērijām riebekļiem – sevišķi invazīvās pneimokoka infekcijas –, kas norit diezgan smagi un rada lielus bojājumus. Tāpat pneimokoks izceļas ar augstu antibiotiku rezistenci [mikroorganisma spēja izdzīvot antibiotikas klātbūtnē – aut.]. Tāpēc pneimokoka vakcinācija ir arī viens no instrumentiem cīņā ar antimikrobo rezistenci, tas ir atzīts globāli.

Tātad diezgan labi, ka sabiedrība atcerējās par pneimokoka vakcīnu?
Jā. Varbūt nevajag tā, kā Džeralds Darels – visus mērkaķīšus sastāda rindā un pēc kārtas sapotē. Bērniem šī vakcīna ir vakcīnu kalendārā, un priecīgs tas, kurš to saņēmis. Cilvēkiem vecumā 65+ arī šo noteikti vajadzētu – daudzas valstis to šai vecuma grupai nodrošina, bet mums nav bijuši līdzekļi. Arī man Covid-19 bija iemesls, kādēļ pavasarī sev sapotēju pneimokoka vakcīnu. Lai gan pēc rekomendācijām neesmu riska grupa. 

“Attieksmē pret pacientiem bērni ārstam daudz iemāca – vismaz pediatram. Tās ir divpusējas attiecības,” par savu darbu un izvēli strādāt slimnīcā, saka asociētā profesore, bērnu infektoloģe Dace Zavadska.

Toties esat ārsts, kurš satiek daudzus slimniekus.
Nav pierādīts faktos, taču mums, infektologiem, zinot infektoloģiju un imunoloģiju, liekas, ka ikdienā esam saskārušies ar tik daudziem mikroorganismiem, ka mums ir diezgan labas antivielas. Pirms vēl ienāca kovids, bija tā: ja infektoloģijas nodaļā sāka saslimt viens medicīnas darbinieks pēc otra, mēs pie sevis secinājām: ir parādījies kaut kas jauns, vīrusam kāds jauns tips. Ja reiz pēkšņi ķēdītē visi saslimstam. 

Pavasarī, kad jautāju Covid-19 laika atziņas, teicāt, ka vēlreiz pārliecinājāties: esmu īstajā vietā. Kāpēc radās šāda atziņa?
Tāpēc, ka pēdējos gados nemanot biju “nokrāvusies” ar administratīvām lietām. Lai to visu labi izdarītu, kvalitatīvi menedžētu un vadītu, vajadzēja arvien vairāk laika darbā un arī mājās, brīvdienās. Visu laiku esmu jutusi, ka bez pacientiem nevaru. Tāpēc mēģinu turēt līdzsvaru. Man gribas būt reālajā dzīvē, nevaru tikai teorētiski. Piemēram, ja vadu vakcināciju, tad man jāredz arī realitāte, nevis jāteoretizē. Tas bija iekšā krājies, un kovids bija pēdējais piliens, kad izdarīju izvēli – paliku pie pacientiem. 

Es saprotu, kas var nepatikt “papīru” un administratīvajā darbā. Bet kas tieši patīk mediķa darbā – tas ir smags, un jūsu gadījumā – redzēt bērnu ciešanas... Tas noteikti ir arī emocionāli grūts darbs. 
Infektoloģijas nodaļā darba specifika ir tāda, ka gandrīz visiem viss beidzas labi. Smagie pacienti šobrīd nodaļā mums ir daudz, un iemesls, kāpēc es nokavēju interviju, – viens bērns, kurš ir manā aprūpē un divas reizes ir jau pabijis intensīvajā terapijā... No maniem ne tik pareiziem lēmumiem vienā brīdī viņam kļuva sliktāk. Es sēdēju un raudāju. Neatceros, kad pēdējo reizi esmu raudāju darbā (acīs sariešas asaras). 
Nenormāli sāp sirds par gadījumiem, kad slimnīcā ieved bērnu, kas cieš vecāku apzinātas vai neapzinātas rīcības dēļ. Tur esmu gatava cīnīties. Pēdējais briesmīgākais – trīsgadniekam iedod planšeti, viņš to sasit. Par sodu bērns tiek piekauts un ielikts vārošā ūdenī. Tas ir prātam neaptverami! Jā, vecāki tiek ielikti cietumā, bet tam bērnam tālāk ir jādzīvo. 

Par vienkārši slimiem bērniem sāp sirds, bet par šādiem – tik ļoti vairāk.
Es droši vien nevarētu strādāt reanimācijā. Kad savulaik dežurēju un man bija jāiet uz onkoloģijas nodaļu – tas bija smagi. Tolaik meklēju atbildes, daudz jautāju – kāpēc ir tāda netaisnība? Jautāju arī mācītājiem, ļoti ticīgiem cilvēkiem – nu kāpēc piecgadīgam bērnam ir jābūt onkoloģijai? Kā vispār Dievs pieļauj ko tādu? Cik šie bērni ir pozitīvi savā nelaimē, kā viņus iepriecina sīkas, dzīvas lietas, lai gan tajā brīdī lielāka nelaime var būt tikai tā, ja viņš nomirst...

Un kādas atbildes saņēmāt?
Dažādas. Lielākoties, ka šiem bērniem šajā dzīvē ir bijis uzdevums kaut ko iemācīt saviem līdzcilvēkiem. Vai man tas ir licies pietiekams attaisnojums? Nē. 

Kad šādus stāstus dzirdu, tad vēl vairāk apbrīnoju izvēli būt mediķim.
Konkrētas atbildes, kāpēc šajā darbā jūtos īstajā vietā, man nav. Man ļoti patīk bērni. Ļoti. Man patīk ar viņiem strādāt. Arī šajā darbā ir sava veida rutīna, tomēr ik diena būs citāda. Es eju uz darbu ar prieku. 

Tā ir skaista sajūta – saprast, ka esi savā vietā. 
Jā, un vēl man patīk strādāt tieši slimnīcā. Ja būtu jāizvēlas – palikt slimnīcā vai strādāt ar “vieglākiem” bērniem, piemēram, privātpraksē –, es paliktu slimnīcā. 

Vai kāds no jūsu bērniem arī ir izteicis vēlmi saistīt dzīvi ar medicīnu?
Vecākā meita Elza mācās augstskolā, Rīgas Tehniskajā universitātē. Viņa diezgan sen secināja, ka medicīna nav viņas lieta. Mazā meita Māra – viņai ir 11 gadi – ik pa laikam saka, ka būs bērnu ārste. Bet, vai pie tā paliks, tas vēl nav zināms.
Starp citu, kad bērnudārzā lika rakstīt savu sapņu profesiju, es rakstīju, ka būšu sētniece. Jo tad, kad gājām uz dārziņu, gājām agri un ceļš bija tāls, un es vienmēr gribēju pa ceļam savākt kastaņus. Un, lai cik agri mēs gājām, kastaņi vienmēr bija jau saslaucīt. Kad jautāju, kur tie katru rītu paliek, mamma atbildēja, ka sētnieks saslauka. Secināju: kad izaugšu liela, es būšu sētniece un pirmā salasīšu kastaņus!

Vai joprojām ir paradums rudenī kabatā turēt kādu kastani?
Jā, pāris kastaņu manā kabatā vai somā vienmēr ir atrodami. 

Kad biju jauna mamma, par dakteri Zavadsku uzzināju kā par zīdīšanas konsultanti, pediatri. Kā tas ceļš aizgāja līdz infektoloģijai?
Kad mācījos augstskolā, 5. mācību gadā izdomāju, ka gribu būt pediatrs. Gan Pediatrijas katedras vadītāja profesore Gardovska, gan profesores Ranka un Livdāne bija aizrāvušās ar zīdīšanas tematiku. Šīs profesores ievilka mani zīdīšanā. Tas bija laikā, kad gaidīju savu vecāko meitu. Tolaik slimnīcās sākās iniciatīva “Mazulim draudzīga slimnīca”. Arī mans vīrs tam auga līdzi, un reiz teica: “Tu mani esi novedusi tik tālu, ka es savām kursabiedrenēm par zīdīšanu stāstu!”

Vai arī vīrs strādā medicīnā?
Nē, viņš ir jurists. Mēs ģimenē esam tādi – es vairāk runāju un stāstu. Man vajag izrunāt, un viņš diezgan pavelkas uz manis stāstīto. Arī par vakcināciju, kas šobrīd aktuāla. Vīrs nav tāds kā es, es par viņa darbu daudz nezinu. 

Un kā tālāk nonācāt pie infektoloģijas?
Rezidentūras laikā diezgan daudz laika pavadīju Bērnu slimnīcas infektoloģijas nodaļā. Tur bija brīnišķīgi vecākie kolēģi, un tā aizgāju uz šo jomu. 

Paturpinot ģimenes tēmu. Cik viegli vai grūti ir atrast ģimenes līdzsvaru? Mana asociācija par mediķiem ir, ka šis ir ļoti izsmeļošs darbs, kurā balansu ir grūti noturēt. 
Es nezinu. Man šķiet, ka tas ir atkarīgs no diviem cilvēkiem. No tā, cik ļoti tu esi ieinteresēts, ka līdzcilvēks dara to, kas viņam patīk. 
Bija kāds brīdis, kad manam vīram no citiem cilvēkiem bija jādzird: ir jāpieņem, ka mediķiem ir jāturpina izglītoties, ir jābrauc uz kursiem, konferencēm, šad un tad brīvdienas jāaiziet uz pasākumiem, kas saistīti ar profesiju. Tā tas ir. Tur neko nevar mainīt – vai tu to pieņem, vai ne. 
Svarīgi, lai attiecības starp abiem cilvēkiem ir godīgas. Lai nav tā, ka otrs visu laiku situāciju piecieš. 

Kāda jūs bijāt kā mamma? Jau ļoti zinoša vai augāt līdzi ar savu profesiju?
Noteikti augu līdzi. Reizēm likās, ka manas zināšanas kā mammai traucēja, jo saskatīju to, kā tur nav, bet kas varētu būt. Ar otru meitu daudzas lietas jau notika citādi. 
No medicīnas viedokļa ir lietas, par kurām es mazāk uztraucos, nekā varbūt citi vecāki. Kādreiz ir bijis tā – bērns slimo jau trešo ceturto dienu, un vīram šķiet, ka nepaliek labāk, ka sen jau kaut kas būtu jādara. Un tad viņš ir teicis: “Es ceru, ka tu saproti, ko tu dari, ja?”. (Smejamies.) 
Abas meitas zīdaiņa vecumā vedu pie dakteres Kreicbergas Rīgas Dzemdību namā – es kā mamma pie viņas gāju ar pilnu paļāvību, skatam no malas arī ir nozīme. 
Manas jomas un intensitātes dēļ manas meitas mani ir mazāk redzējušas, emocionāli un fiziski dabūjušas. Atpakaļskatoties – ja man būtu ļauts otrreiz iziet cauri savu bērnu audzināšanai, es būtu darījusi citādi. Vairāk meitenēm par labu.

Vai meitas to tagad kaut kādā veidā ir pieminējušas?
Paldies Dievam, vēl ne! (Iesmejas.) Mazā meita saņēma jau citu attieksmi, viss noritēja jau daudz harmoniskāk. Bet ar lielo meitu... Kaut kādā mērā esmu gatava, ka tad, kad viņai būs 30, 40 gadi, viņa ko tādu varētu pieminēt. 

Varbūt ir vērts jau tagad to pārrunāt?
Esmu mēģinājusi. Kādreiz, kad saejam ragos, jūtos daudzās lietās vainīga. Mēģinu atvainoties – atvainoties es būtu varējusi biežāk –, bet tad meita saka, ka esmu laba mamma un viss ir kārtībā. Taču tā nav sanācis, ka apsēžamies un ļoti konkrēti šo pārrunājam. Un vai viņa gribētu tā atbildēt? Varbūt jāļauj tam notikt īstajā brīdī. 

“Ja mēs bērnam jau skolā mācītu veselības mācību un fundamentālas, neapšaubāmas lietas par veselību, piemēram, ka zobi ir jāmazgā regulāri un automašīnā ir jāpiesprādzējas, tam vēlākos gados vairs nebūtu jāveltī laiks,” apspriežot ģimeņu zināšanu iztrūkumus veselības jomā, teic Dace Zavadska. 

Reizēm ironizēju, ka pirmie bērni ir kā izmēģinājuma trusīši un ar katru nākamo tev sanāk labāk, esi labāks vecāks.
Arī mammas vecumam tomēr ir nozīme – kā viņa dzīvo, kā bērnu uztver. Protams, ir instinkti. Domāju, ka mamma, kurai ir 30 gadi, ir ar potenciālu būt mierīgāka un bērnam labvēlīgāka mamma, nekā tā, kurai 18 vai 20. 

Es gan domāju, ka tas vairāk saistīts nevis ar vecumu, bet mammas pieredzi.
Laikam tas nav apstrīdams, ka ar pirmo bērnu iegūtā pieredze nāk par labu otrajam bērnam. (Smejamies.) Taču nozīme ir arī dzīves kopējai pieredzei. Kā mēs redzam dzīvi, reaģējam uz notikumiem. 

Kādreiz šo tematu pārrunājam ar savu vecāko dēlu. Kopīgi pasmejamies, ka viņam nācies daudz ciest, saku, lai piedod.
Bet vai viņi piedod? Man nav tādas pieredzes, esmu vienīgais bērns ģimenē. Nav brāļa un māsas, ar kuriem par šo parunāt – vai, izaugot lieli, bērni to saprot un spēj piedot. 

Laikam, lai cik labi mēs būtu, bērni vienmēr atradīs, par ko saviem vecākiem “piesieties”. Un tas ir dabiski – viņiem ir jāatdalās no saviem vecākiem. Kādā brīdī ir jāpasaka, ka vairs negribu ar jums dzīvot, gribu veidot savu dzīvi. Ar to acīmredzot jārēķinās. Bet šis ir liels jautājums. Šķiet, patiesi tikai tad, kad bērnam būs ap 30, 40 gadi, uzzināsim, kā viņi savu bērnību ir izjutuši. 
Man tikpat kā nav sliktu atmiņu par bērnību un pusaudža gadiem. Bet vienalga manas domas par manu mammu tagad ir daudz jaukākas un labākas, nekā tās varbūt bija pirms 10, 15 un 20 gadiem. 

Vecāku lielākās šausmas, man šķiet, ir jušanās vainīgiem. To vainas apziņu laikam ir grūti noņemt – pārmetīsi sev, ka aizbrauci par vēlu pie ārsta, pārmetīsi arī, ja aizbrauci par ātru. Vainas apziņa ir kaut kas traks!
Jā, un vēl to pateikt skaļi. Turklāt viena lieta ir to pateikt draudzenei vai kādam, kas ir līdzīgā vecumā vai lomā, bet cita – savam bērnam. Nevaru teikt par visiem, bet man pašai, kad ir bijuši dusmu brīži un tie norimuši, ir grūti saņemties uz aiziet izrunāties. 

Ļoti spilgti atceros brīdi, kad piedzima mans pirmais bērns; turēju viņu rokās un domāju: ko mēs esam izdarījuši, kādu atbildību uzņēmušies! Tās šausmīgās raizes un bailes par viņu, mūsu bērnu – tās nemazināsies arī tad, kad viņam būs pašam sava dzīve.
Sev esmu piefiksējusi, ka tā ir taisnība – kad bērns ir maziņš, raizes ir maziņas, par mazām lietām. Jo lielāks bērns aug, jo raizes paliek lielākas, eksistenciālas raizes. Kāds cilvēks viņš būs? Kā viņš izturēsies pret citiem? Cik ļoti mēs no sevis esam devuši to labāko, to fundamentu? Globālākas un jau uz citiem ietekmi atstājošas rūpes. 

Vai esat novērojusi tendences, kādi ir šodienas vecāki? Piemēram, ir redzams, ka jaunie vecāki ir arvien gados vecāki. 
Un es neteiktu, ka tas ir slikti.  Varbūt ir mazāka vecvecāku ietekme. Jaunajiem vecākiem ir, kur sameklēt informāciju (cita lieta, vai vienmēr avoti ir ticami!), un viņi vairāk paši izglītojas. Tolaik, kad es biju tikai bērns vai jaunais vecāks, tādu iespēju nebija. Tagad ir informācijas pieejamība un plašums.

Vai to sakāt ar plusa vai mīnusa zīmi?
Gan, gan. Laikam vislielākā negatīvā iezīme ir daudzie apšaubāmie avoti, kas ietekmē vecāku nopietnos lēmumus. Visos veidos vecākiem mācām informācijas pratību. Saprast, kas ir un kas nav vērā ņemams.

Šo tieši diskutējām festivālā “Lampa” – kāpēc mammām patīk ārstēt ģimeni ar draudzeņu ieteikumiem. Kā jums šķiet, kāpēc tā ir?
Mūsdienu steiga. Sākot ar to, ka ģimenes ārstam nav laika – jo valstiski vienam pacientiem tas ir atvēlēts gaužām par maz, lai mierīgi izstāstītu situāciju A un B. Izstāstīt laicīgi. Tagad fiksi, ātri izrunāsim aktuālo jautājumu, pārējos kaut kad pēc tam. Tas kaut kad pēc tam bieži vien nepienāk. Un jāsaka, ka arī mediķiem aktuālā informācija, jaunumi mainās daudz ātrāk, nekā pirms 20, 30 un 50 gadiem! Arī zinātnes un tehnikas attīstība. Ārstam arvien vairāk ir jāuzzina. Lai savlaicīgi visus nepieciešamos jaunumus apgūtu, kādreiz ir tā, ka ārstam nav laika, gribēšanas un arī – valodu zināšanas. 

Vai kādreiz jums nenolaižas rokas? Man vienmēr licies, ka esat cīnītāja. Pēdējā cīņa, kurā esam arī sadarbojušās, – vecāku informēšana par nepieciešamību vakcinēt meitas ar valsts apmaksāto vakcīnu meitenēm pret dzemdes kakla vēzi, vakcīnu pret cilvēka papilomas vīrusu. Panākumi konkrētajā jomā ir, tomēr bez dažiem šķēršļiem būtu varējuši iztikt.
Ir bijis. Neesmu sociālajos tīklos, tomēr man regulāri kāds parāda, ar kādām “gudrībām” vakcīnu jomā vecāki dažkārt dalās. Vai arī darbā pretī kādreiz sēž tāds stulbums, ka liekas: nu, ziniet, ko – varat savus bērnus nevakcinēt, man vienalga, kas tālāk. Mani bērni ir vakcinēti, esmu par viņiem atbildīga. Esmu mēģinājusi ar jums runāt.  Bet, kad emocionāli šis ir izlādēts, atkal rodas pozitīvs stimuls, kas ļauj darboties tālāk.

Pieļauju, ka darba dzīves laikā ir uzkrājies zināms rūdījums – sākumā emocionālu reakciju, visticamāk, bija vairāk?
Jā, esmu iemācījusies gan mierīgāk runāt, gan laist kaut ko pāri galvai, bet vienlaikus dažkārt emocijas ātrāk, pa “šortkatu” aizskrien līdz dusmām – jo ir zināms, kas tūdaļ sekos (smejas). Tomēr ļoti reti pret pacientiem esmu atļāvusies būt skarba, to vairāk diemžēl ir saņēmuši mani līdzcilvēki. 
Tajā pašā laikā citreiz, kad pārrunāju notiekošo ar ārvalstu kolēģiem, domāju – ārprāts! Pie mums viss ir tik maigi!

Vai varat izstāstīt kādu piemēru?
Pēdējais notikums bija īsi, pirms sākās kovids. Februāra beigās biju Amerikā, Amerikas imunizācijas padomes sēdē – bija liela veiksme piedalīties. Sēde notiek divreiz gadā. Visi līdz tam ir nopietni strādājuši, kopā sanākuši gudri cilvēki, lai dalītos ar labāko zinātnē un labākajām rekomendācijām. 
Pasākumi notiek milzīgā zālē, tiek translēti tiešraidē, ikviens publiski tiem var piekļūt. Un tad stunda tiek atvēlēta sabiedrības viedoklim – cilvēkiem, kas iepriekš ir pieteikušies savai trīs minūšu runai, ir iespēja izteikties. Kas tur nāca ārā! Tāds uzvēmiens ekspertiem! Kādiem vārdiem tas tika pateikts! Tādi slima kaķīša murgi. Balsi viņi drīkst pacelt, taču vairāk gan ne – aiz muguras runātājam sēž drošības dienesta cilvēks, un, ja viņš piecelsies, apsargi zinās, ka viņiem šo runātāju ir jāiet savaldīt. Cilvēki sanāk un vienkārši izgāž savu žulti, savu sāpi, pat lielākoties atrauti no tēmas. 
Uz ielas pie ēkas stāv ar plakātiem, ar krītiem uz ielas tiek rakstīts, ka jūs, infektologi, visus nonāvējat, visi esat uzpirkti. Pie mums nekas tāds nenotiek, tik liela necieņa pret ekspertiem tomēr netiek izrādīta. Ja sāk likties, ka kāds pret tevi izteicies negodīgi un nepelnīti, ir vērts paskatīties, kas notiek citur pasaulē. 

Vai kolēģi no ārvalstīm ir atbraucot novērtējuši, ka pie mums, Latvijā, gan ir labi?
Jā, diezgan! Manas tikšanās vairāk ir vakcinācijas jomā un mazliet par infekcijām. Latvijā ar vakcināciju kopumā viss ir kārtībā – mums ir laba vakcinācijas aptvere, mums ir viens no labākajiem bērnu vakcinācijas kalendāriem Eiropā. Jā, mums ir, uz ko tiekties, piemēram, nodrošināt cilvēka papilomas vīrusa vakcīnu bez maksas arī zēniem. Un tomēr vakcinācijas jomā esam labā situācijā.

Vai ir vēl kaut kas, kas darba dzīvē spēj izraisīt emocijas?
Attieksme: man pienākas. Es maksāju nodokļus, un jūs visi tagad “uz mani” strādāsiet. 
Vai arī – bērns nokļuvis slimnīcā, un, ja jau esam slimnīcā, varam pieprasīt dažnedažādus izmeklējumus. Tā tas netiek kārtots. 
Bet laikam pāri visam visvairāk emocionāli mani spēj ietekmēt tas, ja ģimene pieņem lēmumu, neieklausoties profesionāļos. Un ka pat negrib pārskatīt savu lēmumu bērna interesēs. 

Domāju, ka vecākiem noteikti ir jāizglītojas veselības jautājumos, lai saprastu, kas bērnam tiek darīts, kas notiek.
Jā, tomēr lēmums ir jāpieņem kopā ar speciālistu. Lasot rodas plašāks skats uz problēmu un rodas jautājumi, taču šie jautājumi jāpārrunā ar speciālistu, nevis ar kaimiņu vai neatbilstošu speciālistu. Piemēram, man ir labs ginekologs, un tad nu viņam pie viena apjautāšos arī par savu gūžu. 

Ieteikums būtu atrast speciālistu, kuram ģimene uzticētos.
Jā, noteikti! Atrast savējo. Varbūt viņš ir tautā ļoti atzīts, tomēr jums nesaskan. Tāpēc ir jāatrod savs speciālists. 

Kā izvēlēties bērnam pediatru? 
Es darītu tā: jau grūtniecības laikā aizietu vizītē pie bērnam izvēlētā pediatra. Un pavērtētu, vai mani uzrunā vai neuzrunā – gan attieksmes ziņā, gan pēc sniegtās informācijas, kā plāno mūsu turpmāko sadarbību, kāda ir māsiņa, kāda ir vide. 

*Ko dara Imunizācijas valsts padome
Dace Zavadska ir Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja, un padomes mērķis ir izsvērt jautājumus, kas saistīti ar vakcināciju un imunizācijas politikas īstenošanu valstī, un sniegt priekšlikumus to izvērtēšanai.