Profesore Dace Rezeberga: 10 % gadījumos risku dzemdībās paredzēt nav iespējams

Sarunā ar bezmaksas žurnālu topošajiem vecākiem “Mammām un Tētiem. Zīdainis. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore un ginekoloģe, Rīgas Dzemdību nama (RDN) galvenā ārste un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) galvenā speciāliste dzemdniecībā un ginekoloģijā Dace Rezeberga stāsta par izplatītākajiem sarežģījumu iemesliem dzemdībās, kas var apdraudēt mātes dzīvību; cik lielas ir iespējas šos riskus laikus paredzēt un novērst, kā arī par to, kas mainījies risku profilaksē pēdējos piecos gados.

Lūdzu, pastāstiet, ko īsti nozīmē zema un augsta riska grūtniecība un dzemdības? 

Ja man būtu jāapraksta zema riska dzemdētāja, tā būtu vesela grūtniece ar normālu ķermeņa masu, gaidāmām otrajām vai trešajām dzemdībām, ar normālu iepriekšējo grūtniecību un dzemdību norisi, vienu augli pakauša priekšguļā, kura augšana grūtniecības laikā bijusi normāla. Jā, arī šādā gadījumā var rasties dzīvību apdraudošas situācijas, bet salīdzinoši reti.

Augsta riska grūtniecība ir situācija, kad pastāv paaugstināts komplikāciju risks mātei, auglim vai abiem diviem. Risks var būt tāds, kas pastāvējis jau iepriekš, piemēram, sistēmiskas slimības, vai var būt radies grūtniecības laikā. Grūtniecības uzraudzības uzdevums ir mazināt komplikāciju risku, lai mātei būtu drošas dzemdības un piedzimtu vesels bērniņš. Riska vērtēšana ir vērsta galveno iespējamo komplikāciju virzienā, ir pastāvīga aprūpes sastāvdaļa, dažiem riska faktoriem ir pieejamas izvērtēšanas skalas un ir profilakse. Statistiski aptuveni 80 % grūtnieču kopumā ir ar salīdzinoši zemu risku, bet 20 % – ar augstu, turklāt medicīniskie riska faktori kombinējas ar sociāli ekonomiskām dominantēm.

 

4 FOTO

Foto no ārstes Daces Rezebergas profesionālās darbības

Kuri ir izplatītākie riska virzieni?

Komplikācija, kas var attīstīties jebkurai grūtniecei, ir trombembolija. Visām grūtniecēm šis risks ir augstāks nekā citām sievietēm populācijā sakarā ar grūtniecības izraisītām fizioloģiskām pārmaiņām. Proti, grūtniecība ir paaugstinātas asins recēšanas sistēmas aktivitātes laiks. Tā ir fizioloģiska un normāla organisma reakcija, lai nodrošinātu placentārā lauka hemostāzi* pēc dzemdībām, kā dēļ asins recēšanas potenciālam ir jābūt paaugstinātam. Grūtniecības laikā apakšējo ekstremitāšu vēnās asins riņķošana ir palēnināta, jo lielā dzemde nospiež asinsvadus, un asiņu atgriešanās atpakaļ no kājām ir lēnāka. Tie ir divi iemesli, kāpēc dziļajās vēnās kājās vai iegurnī var veidoties asins recekļi. Trešais faktors, audu bojājums, pievienojas pēcdzemdību periodā, un īpaši augsts tas ir pēc operatīvām dzemdībām. Ja šāds asins receklis – liels trombs – atraujas no vēnas un pa asinsriti nokļūst plaušās vai sirdī, tas faktiski izraisa katastrofu.

Sieviete, kurai ir placentas priekšguļa, ar lielu grūtniecības laiku palikt mājās vienatnē vai tikai ar mazgadīgu bērnu nedrīkst.

Lai samazinātu trombembolijas risku, ir izstrādātas rekomendācijas, kuras der visām sievietēm. Tie ir vienkārši ieteikumi – daudz dzert ūdeni, daudz kustēties, visu grūtniecības laiku nēsāt kompresijas zeķes. Risku paaugstina katra situācija, kas saistīta ar mazkustīgumu, tostarp ceļojums, kura laikā nav iespējas izkustēties (ar lidmašīnu, ar automašīnu), un katra stacionēšanās reize, jo slimnīcā ir mazāk kustību iespēju.

Ir grūtnieces, kurām šis risks specifisku veselības problēmu un slimību dēļ ir īpaši paaugstināts. Tādos gadījumos, izvērtējot riska faktorus un to kombinācijas, tiek lemts, vai jau pašā grūtniecības sākumā nenozīmēt mazmolekulāros heparīnus, kas ir vienīgā efektīvā profilaktiskā ārstēšana. Visbīstamākais šīs komplikācijas risks ir tieši pēcdzemdību periodā, un pēc dzemdībām riska faktori tiek vērtēti vēlreiz, un arī šis ir laiks, kad varētu noteikt lietot mazmolekulāros heparīnus, un šī ir visbiežākā situācija, kad bez parastajām rekomendācijām sievietes dzīvesveidam uz desmit dienām tiek nozīmēti šie medikamenti.

Vai trombembolijas risku pirms dzemdībām kā speciāli nosaka? 

Risku izvērtē, summējot konkrētas sievietes riska faktorus. Ir sievietes, kurām ir iedzimta paaugstināta asins recēšanas tendence (slimību sauc trombofīlija), un viņas ir hematologa uzskaitē. Bet dažreiz šo patoloģiju atklāj tikai grūtniecības laikā.

Vēl viens risks ir grūtniecības izraisīta hipertensija jeb paaugstināts asinsspiediens, slimības smagākā forma ir preeklampsija un eklampsija. Tās pamatā ir placentas patoloģija. Paaugstināta riska grupā ir pacientes, kurām ir paaugstināts asinsspiediens jau pirms grūtniecības, preeklampsija iepriekšējās grūtniecības laikā, hroniskas nieru slimības, arī dvīņu grūtniecība, lielāks vecums, arī pirmā grūtniecība. Visus šos faktorus apkopojot un izvērtējot, var saprast, vai risks šajā virzienā ir paaugstināts. Ja tā ir, pacientēm izrakstām lietot 150 miligramu aspirīna dienā jau no paša grūtniecības sākuma – aspirīns pozitīvi ietekmē pareizu placentas attīstību un samazina preeklampsijas risku. Profilakse ir jāuzsāk līdz 16. nedēļai un jāturpina līdz 37. nedēļai. Placenta ir jau pilnībā izveidojusies 18. grūtniecības nedēļā, tāpēc vēlāk uzsākt vairs nav jēgas. Taču ir arī citi rādītāji, kas signalizē par saslimšanas risku grūtniecības laikā. Šādas norādes var iegūt, veicot augļa ģenētisko skrīningu grūtniecības pirmajā trimestrī.

Visbiežāk kā grūti prognozējamu un arī izplatītāko mirstības iemeslu dzemdību laikā vai pēc tām min asiņošanu. Tas ir arī vienas no izplatītākajiem mātes mirstības iemesliem Latvijā laika periodā līdz 2015. gadam.

2013.–2015. gada ziņojumā par mātes un bērna mirstību tēma “asiņošana stacionārā” patiešām bija izplatītākais ar grūtniecību saistītais mirstības iemesls Latvijā. Ne velti pēc tam Ministru kabineta noteikumi noteica, ka neatliekamās palīdzības medicīniskajam personālam, slimnīcu nodaļu vecmātēm, ārstiem un anesteziologiem ir jāiziet komandas un sadarbības treniņi palīdzības sniegšanā. Ir ļoti svarīgi, lai komandā, kas aprūpē dzemdētāju, cits citu saprastu no pusvārda un spētu ļoti ātri sadarboties. Jāatzīst, ka slimnīcās, kur ir ļoti mazs dzemdību skaits gadā, šādu komandas kompetenci uzturēt ir ļoti grūti. Arī mājdzemdību vecmātēm, kas iziet kursu reizi piecos gados, ar šīm prasmēm ārkārtas situācijā var nepietikt.

Šobrīd ir izveidoti vienoti algoritmi rīcībai krīzes situācijās dzemdībās. Lielajās dzemdību nodaļās darbības algoritmu apgūt līdz automātismam palīdz lielais dzemdību un līdz ar to piedzīvoto situāciju skaits. Katrs komandas loceklis precīzi zina, kādi ir pirmie soļi, kas jāveic, ja jāsniedz steidzama palīdzība, – kādas analīzes un medikamenti vajadzīgi, kur atrodas nepieciešamais aprīkojums. Svarīgas ir minūtes.

Minējāt, ka nozīme ir personāla apmācībai. Pirms kāda laika intervijā juriste un advokāte, kas specializējas pacientu tiesībās, Solvita Olsena teica, ka slimnīcu personāls varētu būt augstāk kvalificēts. Vai var teikt, ka runa ir tieši par medicīnas personāla nepietiekamajām zināšanām?

Personāla prasmju trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc iepriekšējā laika posmā – no 2013. līdz 2015. gadam – bija šādi rādītāji.

Ārstiem, kas strādā dzemdniecībā, ik piecos gados ir jāiziet mācības pieaugušo un jaundzimušo reanimācijā, transfuzioloģijā jeb asins pārliešanā, arī komandas darba nodrošinājumā un neatliekamajā palīdzībā dzemdniecībā. To savukārt nav vajadzīgs zināt ārstiem, kas strādā ambulatori. Vecmātēm resertifikācijā ir līdzīgas prasības.

Liela atbildība šajā jomā ir arī iestādei. Viena lieta ir resertifikācijas prasības medicīnas personālam, bet tas, kas notiek iestādē, ir atkarīgs no tās vadības. Arī attiecībā uz mācību plānu un tā īstenošanu, un kompetencēm.

Mājdzemdību vecmātēm, kas strādā arī slimnīcās, noteikti jāpapildina savas zināšanas attiecībā uz nestandarta situācijām slimnīcā, lai attiecīgā brīdī varētu rīkoties adekvātāk nekā tad, ja strādā tikai mājdzemdībās. Cik mājdzemdību gadā ir vienai vecmātei? Ja pieņem, ka viena vecmāte vai mazā dzemdību nodaļa gadā pieņem ap 30 dzemdībām, ir skaidrs, ka personālam vienkārši nav pietiekamas pieredzes.

Cik bieži notiek asiņošana dzemdībās?

Piemēram, Rīgas Dzemdību namā patoloģisks asins zudums vidēji ir 3,7 % dzemdību. Tātad no 100 sievietēm trim līdz četrām bija paaugstināts asins zudums dzemdībās. Dzemdībās katrai sievietei tiek vērtēti asiņošanas riska faktori, pacientiem ar paaugstinātu risku tiek veikta papildu profilakse. Asins zaudējums dzemdībās var būt ļoti straujš un liels. Reizēm nepieciešama arī tūlītēja asins pārliešana.

Kādi ir izplatītākie asiņošanas iemesli, un vai tos var iepriekš paredzēt un novērst? 

Asiņošanas iemesli ir dažādi. Daļu no tiem var paredzēt iepriekš.

Piemēram, riska grupā ir pacientes, kurām ir placentas priekšguļa un kurām būs vajadzīgs ķeizargrieziens. Šādos gadījumos ir risks, ka, gatavojoties dzemdībām un dzemdību ceļiem veroties vaļā, var sākties placentas atslāņošanās. Sieviete, kurai ir placentas priekšguļa, ar lielu grūtniecības laiku palikt mājās vienatnē vai tikai ar mazgadīgiem bērniem nedrīkst. Situācija var strauji mainīties, tāpēc līdzās jābūt pieaugušam cilvēkam, kas gatavs rīkoties nekavējoties. Sievietei slimnīcā nav jāguļ, jo tas savukārt palielina trombembolijas risku. Vienmēr sievietei līdzi jābūt mātes pasei, kur ir ierakstīta šī informācija.

Tomēr visaugstākais asiņošanas risks sievietei ir uzreiz pēc dzemdībām. Visus iespējamos iemeslus, kas to izraisa pēc dzemdībām, iepriekš ir grūti prognozēt.

Viens no pēcdzemdību asiņošanas iemesliem ir saistīts ar placentu. Iedomājieties, ka ir šķīvja lieluma placenta, kas piestiprinājusies pie dzemdes sienas, – to sauc par placentāro lauku – un tajā atrodas dzemdes asinsvadi, kas iet uz placentu, – tie baro mazuli. Pēc tam kad bērniņš un placenta ir piedzimuši, uz dzemdes sienas paliek liels placentārais lauks ar lielu asiņošanas risku, jo tur ir atvērti asinsvadi. Tad svarīgi ir divi faktori – pietiekama asins recēšana un dzemdes muskulatūras spēja savilkties. Muskuļi nospiež asinsvadus un kopā ar recēšanas faktoriem aptur asiņošanu. Vai dzemdei būs spēja savilkties pašai, īsti paredzēt nevar. Zināms, ka katrās nākamajās dzemdībās dzemdes spēja savilkties ir mazāka, un uzskata, ka paaugstināts risks sākas no ceturtajām dzemdībām. Tātad ceturtās un katras nākamās dzemdības jau uzskata par augsta riska dzemdībām asiņošanas ziņā.

Katrās nākamajās dzemdībās, sākot ar ceturtajām, dzemdes spēja savilkties var būt samazināta.

Normālās fizioloģiskās dzemdībās asins zudums ir ne vairāk kā 500 mililitru, operācijas laikā – līdz vienam litram. Parasti sieviete dzemdībās pazaudē tik asiņu, cik papildus ir radušās grūtniecības laikā. Kā zināms, tad asiņu daudzums organismā palielinās. Pēc normālām dzemdībām hemoglobīns vispār nekrītas.

Nozīme ir arī dzemdību vadīšanas taktikai pēc bērna piedzimšanas. Tiklīdz mazulis piedzimst, sievietei injicē oksitocīnu, kas palīdz dzemdei savilkties. To sauc par aktīvo placentārā perioda vadīšanu, un tā ir efektīva metode asiņošanas novēršanas profilaksei. Latvijā tā ir vispārpieņemta prakse, un domāju, ka to dara gan slimnīcā, gan mājdzemdībās.

Kad placenta ir piedzimusi, to apskata un novērtē, vai kāds tās gabaliņš nav palicis dzemdē, jo arī tas var traucēt dzemdei savilkties. Kad piedzimst placenta, divas stundas pēc vaginālām dzemdībām un trīs stundas pēc ķeizargrieziena operācijas ir augsts asiņošanas risks. Ne velti dažās vācu grāmatās to apraksta kā 4. dzemdību periodu. Pirmie trīs posmi ir dzemdes atvēršanās, izstumšana un placentārais periods. Pēdējā – ceturtajā – periodā sieviete ik pēc 15 minūtēm ir jāpārbauda, jāseko viņas pulsam un izdalījumiem no dzimumceļiem. Ja pacientei ir nosliece asiņot, redzam, ka dzemde nesavelkas tik stipri, cik gribētos, intravenozi ievada oksitocīnu. Slimnīcā ir arī citi medikamenti, kas uzlabo dzemdes tonusu.

Diemžēl ir situācijas, kad šie līdzekļi nelīdz. Ja dzemdes atonija jeb asiņošana ir tik izteikta, ka asinis tek kā no krāna, tad ir jāreaģē ātri. Ne vienmēr to var atrisināt mājdzemdībās. Ja ir jau iepriekš paredzami asiņošanas riska faktori, labāk tomēr izvēlēties dzemdēt slimnīcā.

Paaugstināta riska faktori ir daudz dzemdību, jo dzemde ir “nogurusi” un tik labi vairs nesavelkas, ļoti liels auglis, arī ļoti ilgas vai ļoti straujas dzemdības. Pēc dzemdībām var asiņot arī traumatiski bojājumi – dzemde, dzemdes kakls, maksts. Dažreiz, ja ir plīsuši vidēja lieluma asinsvadi, asiņošana ir stiprāka, nekā vajadzētu. Ļoti svarīgi dzemdībās ir asins zaudējuma uzskaite, ko slimnīcā veic, piemēram, nosverot autiņu, kurus lieto dzemdību laikā.

Profesore Dace Rezeberga. Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Tagad pašas dzemdēt mēģina arī sievietes, kurām iepriekš bijis ķeizargrieziens, bet ir priekšstats, ka šādas dzemdības ir riskantas tieši asiņošanas dēļ.

Ja ir tikai vienas dzemdības, viens auglis galvas guļā, tad tie ir labi apstākļi, lai sieviete dzemdētu stacionārā pati. Ja runājam par dzemdes plīsuma risku, tad tas ir neliels, taču lielāks, nekā tad, ja dzemde ir vesela. Tomēr ķeizargrieziena operācija ir augsts asiņošanas riska faktors.

Tomēr pēdējos gados māšu un bērnu mirstība ir samazinājusies, statistika vairs nav tik biedējoša. Kas ir mainījies?

Situācija kopš 2015. gada ir uzlabojusies. Jau minēju par mūsu visu kopējiem centieniem celt kompetenci pēcdzemdību asiņošanas vadīšanā. Analizējot iepriekšējā perioda gadījumus, vēl noskaidrojās, ka grūtnieču vispārējās veselības uzraudzībā pārāk maz iesaistījās ģimenes ārsti. Arī redzams, ka pārsvarā mirušas sievietes, kuras vispār nebija uzskaitē pie ginekologa vai bija atnākušas vēlu, nebija pilnīgas ainas par viņu veselību.

Kā vēl vienu grūtnieču aprūpes sistēmas trūkumu atklājām multidisciplināras pieejas trūkumu attiecībā uz pacientēm, kurām ir hroniskas slimības. Tas nozīmē, ka ģimenes ārstam, kardiologam, endokrinologam vai citam speciālistam, kā arī ginekologam būtu savstarpēji jākomunicē un jāsadarbojas. Tam, kas vada grūtniecību, – ārstam vai vecmātei – jāuzņemas aprūpes personu grupas vadība. Viņš ir atbildīgs par to, lai grūtniece aizietu pie kardiologa un atnestu zīmi par savu veselības stāvokli. Beigās visa iegūtā informācija ir jāsavelk kopējā ainā, lai var saprast, kas notiek ar grūtnieci un viņas bērnu. Tādējādi ir panākti diezgan lieli uzlabojumi grūtnieču kopējā veselības novērtējumā.

Kad atrisina viena veida problēmas, nākamajā periodā izvirzās kāda cita prioritāte. Līdzīga tendence ir arī citās valstīs. Piemēram, Anglijā, kur bija līdzīgas problēmas, tagad grūtnieču aprūpes priekšplānā izvirzās psihiskās veselības sarežģījumi un kardiālās jeb sirds patoloģijas.

Kāda nozīme ir grūtniecības riskiem, ja sievietei ir sistēmiskas hroniskas slimības? 

Pieaug vidējais dzemdētājas vecums, līdz ar to likumsakarīgi arī sieviešu skaits, kas sirgst ar dažādām hroniskām slimībām – sirds slimībām, epilepsiju, nieru mazspēju u. tml. Daļa pacienšu par savām slimībām zina, tās kontrolē un ir ārsta speciālista uzraudzībā. Ja sievietei ar hroniskām kaitēm ir nodrošināta laba multidisciplinārā grūtniecības un dzemdību aprūpe, tad iznākums var būt labs.

Bet ir slimības, kas pirmo reizi tiek diagnosticētas grūtniecības laikā vai pat tikai pēc dzemdībām. Piemēram, dažādas kardiopatoloģijas. Vai nediagnosticēta aneirisma galvā, kas var plīst. Atkarībā no tās atrašanās vietas un asinsizplūdumu apjoma šādas problēmsituācijas var gan risināt, gan dažreiz neizglābt arī slimnīcas apstākļos. Var glābt bērnu, bet ne māti. Faktiski tas ir neparedzams nelaimes gadījums, jo mēs katrs staigājam ar savu noslēpumu iekšā, ko pat nenojaušam.

Vai sarūk ķeizargriezienu skaits? Pirms gada pieejamie dati rādīja, ka īpaši samazinājums nenotiek.

Domāju, ka šogad Rīgas Dzemdību namā ķeizargrieziena operāciju skaits nebūs mazāks, drīzāk pat lielāks Covid-19 izraisītās situācijas dēļ. Sievietes centās braukt dzemdēt uz citām slimnīcām, kur tēviem ļāva piedalīties dzemdībās klātienē. RDN palika sievietes ar paredzamām augstāka riska dzemdībām, kurām, iespējams, bija lielāka vajadzība pēc ķeizargrieziena. Zemāka riska dzemdības notika citās slimnīcās.

Bet, runājot par ķeizargriezieniem vispār, jāatzīst, ka dažās mazajās slimnīcās šis rādītājs patiešām ir par augstu un ir resursi to samazināt. Vajag analizēt, kāpēc tur šie “ķeizari” tiek veikti.

Labs piemērs ir Lietuva, kur visas slimnīcas ieviesa vienotu kritēriju izmantošanu, izvērtējot ķeizargriezienu nepieciešamību, – sāka lietot tā sauktos Robsona kritērijus. Lietuvā ļoti skrupulozi skatījās, kurās grupās ir augstais veikto ķeizargriezienu procents un kāpēc. Mērķtiecīgi pie tā strādājot, operāciju skaits ir samazinājies.

Zinu, ka ginekologs, kas uzrauga grūtnieci, noteikti izvērtē arī sociālos apstākļus, kādos dzīvo sieviete. Vai tas ir būtiski, prognozējot iespējamās problēmas grūtniecības laikā?

Latvijā ir viens no augstākajiem mātes mirstības rādītājiem ES. Iepriekšējā perioda dati atklāj, ka tās mātes, kas nomira no asiņošanas, bija ar vairākiem riska faktoriem, piemēram, daudz dzemdību. Jāatzīst, ka daudzām no tām, kas dzemdēja un nomira, nemaz nevajadzēja piedzīvot grūtniecību. Domātas ir tās grupas, par kurām mēs jau vairākus gadus runājam, – ka šīm sievietēm ir jāsaņem valsts kompensēta kontracepcija. 

Tāpēc ārsts izvērtē sociālo stāvokli, etnisko piederību, reproduktīvo veselību, dzīvesveidu un vispārējo veselību. Kur ir viens riska faktors, tur, pievienojoties vēl kādam riska faktoram, sanāk komplekss priekšstats par apstākļiem, kādos dzīvo sieviete. Diezgan bieži medicīniskie riski kombinējas ar sociālajiem, piemēram, kontracepcijas neesamība, smēķēšana, alkohols, nekontrolētas veselības problēmas...

Svarīgs ir arī tā sauktais interģenētiskais intervāls jeb tas, cik ātri iestājas viena grūtniecība pēc otras. Ja nākamā grūtniecība seko pārāk ātri, organisms pēc iepriekšējās grūtniecības ir izsīcis, un var būt sarežģītāka grūtniecības gaita, dzemdības un pēcdzemdību periods.

Medicīniskā apaugļošana nozīmē lielāku risku gan auglim, gan grūtniecībai, gan dzemdībām. Svarīgi ir arī iemesli, kāpēc sieviete nevarēja palikt stāvoklī.

Dzemdībās ir vēl arī riski, kas saistās ar bērna veselība. Ko šeit var paredzēt vēl pirms dzemdību sākšanās?

Perinatālā aprūpē ir divas pamata problēmas – augļa augšanas sarežģījumi, kad bērns ir mazāks, nekā viņam būtu jābūt. Diemžēl tas ne vienmēr tiek pamanīts grūtniecības periodā, lai gan mums ir gan instrumenti, gan tehnoloģijas, kas ļautu to konstatēt. Bērni, kas piedzimst krietni mazāki par normu, ir neizturīgāki dzemdībās, tādiem vienmēr vajag nepārtrauktu elektronisko monitorēšanu radību laikā. Otra problēma ir gestācijas diabēts mammai. Ir ļoti pieaudzis to sieviešu skaits, kurām ir cukura vielmaiņas traucējumi grūtniecības laikā. Sekas ir liela bērna masa. Tādās dzemdībās komplikācijas var būt mazuļa plecu iesprūšanu un mātei paaugstināts asiņošanas risks.

Rīgas Dzemdību namā ļoti analizē perinatālo mirstību, un redzams, ka daudz ir placentas un nabassaites patoloģiju, kuras ne vienmēr ir iespējams diagnosticēt. Piemēram, mezglu nabassaitē nevar redzēt arī ultrasonogrāfijā.

Medicīniskā apaugļošana nozīmē gan lielāku risku auglim, gan iespējamus sarežģījumus dzemdībās. Svarīgi ir arī iemesli, kāpēc sieviete nevarēja palikt stāvoklī. Ja tā bija tikai olvadu problēma, tad grūtniecības gaitu tas neiespaidos, bet, ja dzemdes slimības, tad tas var ietekmēt arī grūtniecības norisi. Vairāk ir daudzaugļu grūtniecību, kas ir medicīniskās apaugļošanas rezultāts, un tā arī jau ir augsta riska grūtniecība.

Tiek runāts par to, ka slimnīcās pārāk daudz izmanto medikamentus, neļauj procesam noritēt dabīgi. Vai ar šādu viedokli sastopaties arī savā darbā?

Visgrūtāk ir ar pacientēm, kas ir margināli noskaņotas, cenšas būt pārlieku dabīgas, ēd dabīgi, neļauj pieskarties. Par dzemdībām ir daudz jāzina, bet jaunībā sieviete nav bijusi pietiekami informēta. Iepriekš bijuši divi “ķeizari”, uz dzemdes ir divas rētas, bet vēlāk viņa ir kļuvusi vieda un grib dzemdēt dabīgi un mājās. Ne viens vien piemērs ir tieši šāds. Vajadzētu atbildīgi pieiet šim jautājumam kā no sievietes, tā no medicīniskā personāla puses, kas šos pakalpojumus sniedz. Ne vienmēr ideāli izdomātās dzemdības notiek tā, kā ir izplānots. Es teiktu, ka 10 % no riska nevar paredzēt pat tad, ja ir ļoti vesela un jauna sieviete ar ļoti labvēlīgām prognozēm.

Kāda ir jūsu attieksme pret mājdzemdībām?

Tas ir normāli – ja jau mājdzemdības notiek, tām ir savs legālais rāmis. Cilvēki un viņu vērtību sistēmas ir dažādas. Ja palasa literatūru, var atrast arī dažādus pozitīvus aspektus, kas liecina par labu dzemdībām mājās. Bet noteikti ir jāapdomā drošības jautājums. Ir jābūt ļoti atbildīgai risku stratifikācijai.

Vai stress, kas ir slimnīcās, un personāla attieksme var ietekmēt dzemdību gaitu? 

Jā, piekrītu, ka, nonākot stacionārā, ir vairāk agresijas un personālam vajadzētu mācīties vairāk pacietības, taču arī pacienti ne vienmēr ir līdzatbildīgi. Dažreiz pat nevar iedomāties, ko un kā uztvers topošie vecāki, ko teiks, piemēram: “Man lika mocīties divas diennaktis”! Mēs palīdzam sievietei piedzemdēt, bet viņa to redz kā mocīšanu. Pacientu uztvere ir ļoti subjektīva. Sieviete, kas ir motivēta, jo viss tiešām sākas galvā, droši vien varēs piedzemdēt, bet cita pilnīgi identiskā medicīniskā situācijā ir tik ļoti noskaņota uz “ķeizaru”, ka tā arī notiek. Centrālajai nervu sistēmai un komfortam noteikti ir liela loma dzemdību norisē. Droši vien dažai sievietei nozīme ir arī tam, ka ir konkrēta ārstniecības persona, ar kuru ir nodibināts labvēlīgs kontakts. Cita atkal paļaujas uz partnera vai dūlas klātbūtni un atbalstu. Bet es domāju, ka ir svarīgi šo pacienta centrēto pieeju vairāk veidot stacionārā, veidot to atbalstošo, neagresīvo vidi šeit, kur nepieciešamības gadījumā pieejamas darba rokas un tehnoloģijas. Šogad ar Covid-19 izplatību un tā radīto stresu tas ir bijis diezgan grūti. Ir, kur augt un attīstīties. Bet mēs jau zinām, ka ārstniecības personu trūkst un nogurums dara savu. Tomēr kopumā esmu par drošām dzemdībām stacionārā.  

• Hemostāze ir dažādu procesu kopums, kas novērš asiņošanu, ja tiek bojāts asinsvads, un uztur asinis asinsvados šķidrā veidā.