Kā dzemdības ietekmē bērna dzīvi

Reizēm jaunie vecāki nepadomā, ka bērns nesākas tikai pēc dzimšanas. Attiecības ar viņu vajadzētu veidot jau no ieņemšanas brīža. Ir vērts runāties un dziedāt dziesmiņas, kaut mazulis vēl ir mammas puncī. Tādējādi gan vecāki trenējas pievērst uzmanību vēl vienam cilvēkam savā vidū, gan bērns sāk apjaust, ko nozīmē mamma un tētis, kas viņu sagaida ārpasaulē. 

“Pieaugušie mēdz domāt – viņš taču nesaprot –, un tā ir taisnība. Viņš neuztver vārdus tā, kā mēs, toties uztver mūsu emocijas, attieksmi,” saka sistēmiskās un ģimenes psihoterapijas speciāliste Kristīne Maže. 
 

Nesaprot vārdus, bet jūt emocijas

Der atcerēties, ka notiekošais ar mammu grūtniecības laikā var ietekmēt to, cik viegli bērnam būs kontrolēt savas emocijas un tikt galā ar stresu pieaugot. Vajadzētu parūpēties, lai sievietei būtu pēc iespējas mazāk stresa avotu. 

Parasti placenta mātes piedzīvoto stresu spēj pārvērst augšanas hormonā mazuļa smadzenēm. Taču ilgstoša, nepārtraukta stresa gadījumā placenta to vairs nespēj.

“Reizēm bērniem tiek noteiktas dažādas diagnozes, piemēram, autiskā spektra traucējumi, uzmanības deficīta sindroms, bet aiz tā var slēpties attiecību trauma,” stāsta Kristīne Maže. “Ja mazulis bijis ilgstošā stresā, viņam ierastāk ir visu laiku kult sev apkārt ūdeni nekā pakļauties mieram. Mierīgas situācijas nav pazīstamas, tāpēc liek justies nedroši.” Tajā pašā laikā nevajadzētu domāt, ka dažu satraucošu situāciju vai pāris strīdu dēļ bērns uzreiz cieš. Tas viņam pat mazliet nāk par labu, jo norūda.

Skaties ekspertu sarunu par to, ko mazulis jūt un saprot grūtniecības laikā, un kā dzemdībās gūtā pieredze spēj ietekmēt viņa turpmāko dzīvi

Kāpēc bail braukt liftā

Ar bērnu būtu labi runāties arī brīdī, kad sākas dzemdību kontrakcijas. Mamma zina, ka tagad ir grūti, bet tas neilgs mūžīgi. Taču mazulim nav pieredzes, kas ļautu secināt, kas notiek un cik ilgi tas būs. Paskaidrojot vecāki viņam palīdz nomierināties, justies stabilāk un drošāk. 

“Pats minimums būtu psihoemocionāli atbalstīt vismaz mammu. Tas nozīmē – neuzkliegt, nenosodīt, censties palīdzēt viņai saprast, kas notiek,” iesaka ģimenes psihoterapijas speciāliste. “Ja mamma saprot, kas ar viņu notiek, viņa spēj palīdzēt arī savam mazulim.” 

Dzemdību norise ietekmē bērnu ne tikai fizioloģiski, bet arī psiholoģiski. Piedzīvotā trauma saglabājas dažādās cilvēka smadzeņu daļās un ataust atmiņā, piedzīvojot līdzīgu smaržu, sajūtu, skaņu, garšu vai skatu [1]. To var salīdzināt ar pēctraumas stresa sindromu, piemēram, karavīriem, kuri atgriezušies no karadarbības zonas. 

Atšķirīgu pieredzi dod tas, vai bērns pasaulē nācis dabiskās dzemdībās vai ar ķeizargriezienu. Viens process ļauj saprast, ko nozīmē atrašanās šaurā ieskāvumā un virzīšanās tam cauri. 

Ja bērnam ir bail uzturēties šaurās telpās, braukt ar liftu, iespējams, tas sakņojas ilgu un grūtu dzemdību pieredzē. [2] Viņa ķermenis atceras, ko nozīmē justies kā Vinnijam Pūkam, kas iesprūdis Trusīša alā. 

Tiem, kam bijis grūti dzimt, bieži vien ir arī lielāka vēlēšanās piepūlēties, lai kaut ko sasniegtu. Ķeizargrieziens savukārt dod pilnīgi pretēju pieredzi. Bērni, kas dzimuši ķeizargrieziena operācijas ceļā, nav piepūlējušies, lai tiktu cauri dzemdību ceļiem [2], tāpēc vēlāk viņiem var šķist, ka visam dzīvē jānāk viegli un tūlīt. 

Ietekmi var atstāt arī tas, ka dzemdību laikā ap kaklu aptinusies nabassaite vai mezglu dēļ bijusi ierobežota skābekļa plūsma [2]. Šiem cilvēkiem var nepatikt valkāt šalles, kaklasaites un aiztaisīt krekla augšējo podziņu. Jāsaprot, ka tā nav pašu izvēle. Viņi piedzīvojuši, ka kaut kas, kas pieskaras kaklam, ir dzīvībai bīstams, tāpēc automātiski ieslēdzas ķermeņa aizsargreakcija. “Tomēr tas nenozīmē, ka visos gadījumos būs tieši šāda reakcija,” uzsver K. Maže. “Ietekme ir arī individuālajam temperamentam un sensorajam jutīgumam.” 

Cilvēki var būt gan hipersensitīvi, gan hiposensitīvi [3]. Hipersensitīvi ir tie, kam sāp, kaut viņiem tikai mazliet pieskaras. Savukārt hiposensitīvi ir tie, kurus var pagrūst, bet viņi to uztver tikai kā pieskārienu uzmanības pievēršanai.

Kāpēc bērns nedzimst? 

Ja dzemdības nesākas noteiktajā datumā, tam var būt ļoti daudz fizioloģisku, psiholoģisku un psihoemocionālu iemeslu. Viens no tiem – pati mamma neuzticas pasaulei un ko domā par dzemdībām. Iespējams, viņa apzināti vai neapzināti vēlas savu mazulīti pasargāt no ārējās vides ietekmes. Kamēr bērns ir puncī, to ir iespējams izdarīt.

Tam var būt arī fizioloģiski iemesli, piemēram, iedzimtība. Ne velti ārsti jautā, cik vieglas dzemdības bija mammai, vecmāmiņai. Tas palīdz iegūt skaidrāku apjausmu par gaidāmo.

Necieņa no tuviniekiem

To, kā bērns vēlāk uztver pasauli, var ietekmēt arī attiecību traumas, kas piedzīvotas grūtniecības laikā. Arī fiziska vai emocionāla vardarbība, kas notikusi šajā periodā. Turklāt runa nav tikai par attiecībām ar partneri, bet arī, piemēram, necieņa no mammas, vīramātes vai citiem tuviniekiem. 

“Ja grūtniecei ilgstoši stāsta, kāda viņa ir nepraša, cik nepareizi rīkojas, ne tā runā vai uzvedas nepareizi, ar laiku viņa tam var arī sākt noticēt. Vārdiem ir liela ietekme uz mūsu emocionālo stāvokli,” norāda Kristīne Maže. Reizēm tā pat nav domāta kā tīša necieņa. Kas nu katrā no mums ir, to mēs dodam arī citiem. Mēdz būt, piemēram, arī tā, ka vīramāte ir neapmierināta ar dēla izvēli vai greizsirdīga uz vedeklu. 

“Mums, stiprajām latviešu sievietēm, reizēm šķiet, ka nav ko tos vīriešus pīt iekšā, nesapratīs, neizdarīs, kā mums gribas. Tad nu mēģinām pašas visu risināt, klūpot viena otrai virsū, kaut arī risinājumu tas nedod,” stāsta speciāliste. “Bet kā gan lai bērns jūtas mātes miesās, piedzīvojot viņas bēdas, bezspēcību, izmisumu un nespējot tur neko mainīt?” 

Reizēm necieņu pauž pašas grūtnieces mamma, kura, iespējams, labu nodomu vadīta, vienmēr bijusi pret meitu kritiska. Var gadīties, ka viņa turpina iet pa ierasto taku arī mazbērna gaidību laikā, komentējot: “Kāda tu izskaties! Tāda resna tu savam vīram nepatiksi! Nu, ko tu tur atkal ēd, tāds uzturs grūtniecēm nav piemērots! Galīgi slinka esi kļuvusi, es gan līdz pat dzemdībām grīdas katru dienu mazgāju.” Ja cilvēkam vajag mierinājumu, bet tā vietā viņš ilgstoši saņem skarbumu, tas iedarbojas graujoši un veidojas jutīgums uz stresu. [1]

Kā runāt ar mammu par viņas dzemdībām? 

Attiecību musturus veido arī tas, ko esam pārmantojuši no saviem vecākiem. Ja iespējams, pajautā savai mammai un vecmāmiņai, kādas bija viņu dzemdības. Šo jautājumu ir vērts uzdot arī audžumammai, ja mamma nav piedzīvota un ja viņai ir bijušas bioloģiskas dzemdības. Nekautrējies, izstāsti, kā jūties, formulē jautājumus, kas tieši tevi interesē. Bez aplinkiem pajautā, kā dzimtas sievietes gājušas cauri savām dzemdībām, kas bija grūtākais, vieglākais, kas atbalstīja, kāds bija medicīnas personāls.

Grūtības šķirties

Attiecību traumas veidojas arī tad, ja mazulim bijis grūts dzīves sākums: viņš bijis atšķirts no mammas inkubatorā vai arī atradies citā slimnīcā mammas veselības problēmu dēļ.

“Šāds risinājums, nenoliedzami, ir bijis labākais viņu izdzīvošanai,” teic Kristīne Maže, uzsverot, ka ikvienā situācijā ir jāizsver ieguvumi un jānosaka prioritātes. Tomēr tas var ietekmēt bērna spēju uzticēties pasaulei, savam aprūpētājam, mammai vai tētim. 

Reizēm vecāki sniedz atbilstošu aprūpi, bet bērns to nespēj pieņemt, jo aizvien jūt emocionālo ievainojumu. Divu gadu vecumā var raut nost cepuri vai apavus, jo uzskata: man vienam jātiek galā ar pasauli, es zinu, ka man cepuri nevajag, tāpēc galvā nelikšu.

“Ja bērnam ir lauzta kāja, mēs negaidām, ka viņš piedalīsies futbola treniņā,” salīdzina speciāliste. “Bet to, ka viņš piedzīvojis attiecību traumu, visi uzreiz nevar redzēt. Reizēm mēs to neņemam vērā un nepadomājam, ka arī šajā gadījumā vajadzīga īpašāka attieksme.” 

Tā vietā, lai sāktu dusmoties uz bērnu, ja viņš atsakās vilkt cepuri, vajadzētu atspoguļot viņa reakciju tādā pašā tonī, sakot: “Tu tiešām esi dusmīgs, tev tiešām tā cepure riebjas, es tevi pilnīgi varu saprast.” Un jau daudz mierīgākā balsī paskaidrot, ka, ārā ejot, nepieciešams uzlikt cepuri, un piedāvāt kādu citu alternatīvu.

“Vēl šāda attiecību trauma var radīt izteiktu raudulīgumu, grūtības regulēt emocijas, tostarp dusmas un sajūsmu, grūtības draudzēties. 

Bērniem var būt izteikta pieķeršanās vecākam, nespēja viņu atlaist, šķirties vai gluži otrādi – vienaldzība, nespēja paciest aizrādījumus, melošana. Tā var būt arī daļa no parasta augšanas procesa, bet līdz skolas vecumam šīm grūtībām vajadzētu mazināties,” stāsta K. Maže. Pretējā gadījumā tam ir vērts pievērst pastiprinātu uzmanību un meklēt speciālista palīdzību.

Mammas sejas izteiksme nozīme 

Nopietnas pēdas var atstāt arī tas, vai mamma pēc dzemdībām spēj veidot kontaktu ar mazuli. 

Bērns sevi uztver caur to, ko redz mātes sejā. Ja tā ir dzīvīga, laimīga, ja tajā ir prieks, apmierinātība, mazulis par sevi veido priekšstatu – es esmu patīkams, ar mani ir jauki būt kopā. 

Ja mammai ir ļoti daudz skumju, pēcdzemdību depresija, neizteiksmīga seja, kas neparāda neko, bērns saprot – tajā spogulī es neredzēšu neko, man ir jātiek galā pašam.

“Pirmajos divos dzīves gados bērna smadzenes izaug deviņdesmit procentu apmērā [4], un šie izveidotie savienojumi ir ļoti noturīgi,” piebilst K. Maže. Viņa skaidro, ka, bērnam piedzimstot, smadzenes ir pilnas ar potenciālajām iespējām (neironiem), bet, lai tās apgūtu, vajadzīga pieredze caur attiecībām. Atkārtotās attiecību pieredzes veido sinapses – savienojumus starp neironiem. Savā ziņā tā ir kā karte, kas ļauj orientēties notiekošajā. 

“Respektīvi, zīdainis saprot: ja es raudu, tad paredzami ir, ka mani paņems rokās, parunāsies, pabaros, nomainīs autiņbiksītes, pašūpos, padziedās. Arī tad, ja aprūpētājs uzreiz nesapratīs, kas ir vajadzīgs, viņš vismaz centīsies. Bērns apzinās, ka ir vērts sūtīt signālu, ka kaut kas nav kārtībā, jo uz to būs reakcija. Vēlākā vecumā tas var ietekmēt izvēli lūgt palīdzību un izpratni par to, vai cilvēki būs atsaucīgi, labvēlīgi. 

Savukārt, ja zīdainis raud un neviens nenāk, vai arī vecāki izmisumā vai pārgurumā vairs nezina, ko iesākt, tāpēc uzkliedz mazulim, sapurina, ignorē, izveidojas šablons – palīdzību lūgt nav vērts, jātiek galā pašam. 

Piedzīvojot šādu šablonu ilgstoši un bieži, mazulis var vairs neraudāt, nelūgt palīdzību. Pieaugot lielākam, bērns paļaujas tikai uz sevi un neuzticas vecāku vai citu līdzcilvēku norādēm.”

Veido acu kontaktu, barojot mazuli!

Vajadzētu ne tikai domāt par tēmu “kas labāks – mātes piens vai piena maisījums”, bet aktualizēt jautājumu, kā tieši bērns tiek barots. Vai mamma, to darot, veido acu kontaktu ar mazuli? Vai rūpējas par sevi pietiekami daudz, lai varētu bērnam uzsmaidīt. 

Ziņu, ka esi gaidīts un mīlēts šai pasaulē, būtu labi saņemt ne tikai ar ēdienu, bet arī emocijām. Ja emocijas netiek pabarotas, pieaugot bērni tās mēdz meklēt ēdienā, kas savukārt draud ar lieko svaru un citām veselības problēmām.

Ārstējošā spēlēšanās

“Tā kā cilvēka smadzenes ir plastiskas un var mainīties visa mūža garumā, arī sensoro sajūtu var mainīt. Attiecību traumas, grūtības uzticēties pasaulei, citiem cilvēkiem un sev var dziedināt, dodot bērnam ķermenisku, sensoru pieredzi, savu klātbūtni, attiecības, regulāru, ritmisku sadarbību,” stāsta K. Maže. 

Sadarbību var veidot, kopīgi dziedot, dejojot, dodoties pastaigās un arī dauzoties, kopā patrakojot. 

Tikai der atcerēties, ka ālējoties vecāks ir tas, kurš regulē procesa sākumu, vidu un beigas. “Ir iespējams mainīt arī attiecības ar bērniem, kuri ir izauguši, tikai tas prasa vairāk laika un uzņēmības,” piebilst speciāliste.

Vēl, protams, var palīdzēt vēršanās pie speciālista – psihologa, psihoterapeita. Pastāv arī dažādas terapijas darbam ar šāda veida traumām, piemēram, “Theraplay”. Tās sesijās bērni piedalās ar vecākiem, lai kopā veidotu citādu mijiedarbību. “Uzsvars tiek likts nevis uz sarunu, bet darīšanu, jo tas, kas piedzīvots, bijis pirmsverbālajā dzīves posmā,” skaidro Kristīne Maže. 

Spēlējoties bērnam tiek dota iespēja izjust cita veida pieredzi, mainās musturi smadzenēs, mainās tas, kā viņš uztver pasauli, bērnu un vecāku attiecības. Metode ir piemērota arī pusaudžiem, tikai tad spēlēšanās vairs nav tik bērnišķīga.

Kā vēl ārstēt attiecību traumas?

• Zīdaiņu un vecāku ķermeņa psihoterapija.
• Uzvedības un analītiskās terapijas metodes.
• Acu kustību desensibilizācija un atkārtota apstrāde (EMDR).
• Terapijas metode “Polaritāte”.
• Regresijas terapija.

Atsauces
1. Perry, B. D. (2007). Stress, trauma and post-traumatic stress disorders in children. Pieejams: https://7079168e-705a-4dc7-be05-2218087aa989.filesusr.com/ugd/aa51c7_60c617d2160b417d9ee0f80e5ca8eaac.pdf 
2. Purvis, K. (2010). A sensory world: making sense of sensory disorders. Pieejams: https://child.tcu.edu/store/healing-families-dvds/a-sensory-world/#sthash.UPwEy8mz.oZ07xOer.dpbs

3. Phyllis, B.; Booth, A.; Jernberg, M. Theraplay, helping parents and children build better relationships through attachment-based play. New-Jersey: Jossey-Bass, 2010.

4. Perry, B. D. (2004). Maltreatment and the developing child: How early childhood experience shapes child and culture. Pieejams: https://7079168e-705a-4dc7-be05-2218087aa989.filesusr.com/ugd/aa51c7_1052a376f51b40219ac48304da3af5ed.pdf