Problēmas ar zīdīšanu un mammas (liekā) vainas izjūta

Kad kļuvu par mammu – tas bija tieši pirms 16 gadiem –, dzemdību namos sākās tāds kā bums – vērtēja, kuras ir mazulim draudzīgas dzemdību nodaļas; vai tajās mammas tiek atbalstītas zīdīšanas jautājumos. Tā bija Pasaules Veselības organizācijas iniciatīva, lai sniegtu mammām atbalstu zīdīšanā. Jūsu vērtējumā – cik šobrīd labi/slikti Latvijā mammām veicas ar zīdīšanu? 

Sandra Lase: Latvijā ekskluzīva zīdīšana līdz mazuļa sešu mēnešu vecumam notiek 17,40 % gadījumu. Manā praksē es redzu tikai mammas, kurām kaut kas neizdodas un kuras ir motivētas strādāt. Kādas ir izplatītākās zīdīšanas problēmas, es varu nosaukt, taču, kā veicas pārējām mammām, to pateikt nevarēšu. 

Mana pieredze zīdīšanas konsultanta darbā ir 17 gadi, un šajā posmā mammu zināšanas zīdīšanas jautājumos ir ļoti pieaugušas. To redzu pēc konsultācijām – tādus vienkāršus gadījumus šobrīd es praktiski nesatieku; tas nozīmē, ka informācija internetā un arī tiešsaistes atbalsta grupās ir labi pieejama un mammas ar vienkāršākām lietām tiek galā pašas. Var redzēt, ka cilvēkiem tagad ir iespēja lasīt, analizēt – informatīvā telpa ir pilnāka ar uzticamu informāciju, nekā bija kādreiz. 

Arī atbalsts ir pieejamāks – Latvijas Zīdīšanas konsultantu asociāciju dibinājām 2011. gadā; ja salīdzina, kāda attieksme pret konsultantiem bija pirmsākumos un kāda tā ir tagad, – tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas. Šobrīd ir pat tā, ka mammas zvana un saka: man pie zīdīšanas konsultanta ieteica vērsties ģimenes ārsts. Tas mums ir liels pagodinājums – ka mums uzticas. Rīgas Stradiņa universitātē joprojām notiek zīdīšanas konsultantu apmācības kurss, un uz to nāk mācīties arī ģimenes ārsti, vecmātes, medmāsas un citi speciālisti. Tas ir ļoti svarīgi, jo pamata medicīnas izglītībā pietrūkst mācību stundu par zīdīšanu. Klupšanas akmens ir tas, ka sieviete, kurai ir bērni un kura ir zīdījusi, bieži vien sevi jau uzskata par ekspertu, lai gan profesionālo zināšanu viņai pietrūkst. Piemēram, esmu bijusi klīnikās Amerikā, un tur zīdīšanas konsultants ir atsevišķa štata vienība. Katram speciālistam ir savs darbs, un viņi visi strādā komandā. Mums diemžēl dzemdību nodaļās atsevišķu zīdīšanas konsultantu nav; šo darbu dara māsiņas, un ne vienmēr tam pietiek laika. Taču ir lieliski, ja dzemdību nodaļās informē, ka ir zīdīšanas konsultanti, ka ir zidit.lv, kur vērsties pēc atbalsta. 

Olga, kāds ir vērtējums no tavas darba pieredzes un prakses – cik labi vai slikti mammām vai ģimenēm veicas ar zīdīšanu?

Olga Ļubina: Man jāsaka kā Sandrai – arī savā praksē bērnu slimnīcā es sastopu noteiktu izlasi, redzu smagākos gadījumus. Parasti uztura speciālistu pieaicina tad, kad ir noteiktas grūtības, nevis kad viss veicas raiti. Redzu, ka mammas ļoti cenšas, zina, cik svarīga ir bērna zīdīšana. Un slimnīcā mēdz notikt tā: mamma mazuli zīda, taču radušās problēmas dēļ ir nonākusi slimnīcā, un, lai problēmu atrisinātu, ārsts iesaka uz laiku zīdīšanai pievienot piena maisījumu. Taču vēlreiz jāuzsver – runa ir par smagākiem gadījumiem, piemēram, par bērnu pēcoperācijas periodā, par bērnu ar hroniskām slimībām, ar alerģijām. Un, ja zīdīšanai pievieno piena maisījumu, tā vairs nav ekskluzīva, bet jaukta zīdīšana. Mammas par to mēdz pārdzīvot. Citreiz redzu, ka mamma palātā raud, ja ir piedzīvotas zīdīšanas grūtības. 

Gribu mammas iedrošināt: vai zīdīšana sanāca vai nesanāca, mamma vienalga ir vislabākā savam bērnam, un sevi šaustīt, ja nav sanācis, kā iecerēts, noteikti nevajadzētu. 

Būtiski pieminēt, ka bērnu slimnīcā ir pieejami arī zīdīšanas konsultanti, tos piesaista, ja pastāv zīdīšanas grūtības. 

Vecāki mums mēdz iesūtīt jautājumus par zīdīšanu, un šeit ir šāds jautājums: “Mans bērns katru vakaru no aptuveni viena līdz četriem mēnešiem visu laiku bija uz rokām, ņerkstēja, atradās pie krūts, un tā līdz pusnaktij. Vienu brīdi jau apsvēru domu dot maisījumu. Bērns svarā pieņēmās normāli, bet es biju pārgurusi, taču maisījumu tā arī neiedevu. Ārsts jautāja, vai bērns čurā, un teica, ka maisījumu nevajag.” Te, šķiet, saklausāms, ka mamma gribēja padoties sava pārguruma dēļ, tomēr to neizdarīja.

Sandra: Ja cilvēkam ir tendence raudāt, vainot sevi vai ja grib kaut ko sasniegt par katru cenu vai ir bailes, ko par viņu teiks apkārtējie, – tās ir zināmas psiholoģiskās īpatnības. Taču šis stāsts nav tikai par zīdīšanu, bet arī par psiholoģisko stāvokli. Tāpēc psiholoģiskais atbalsts mammai zīdīšanas posmā ir ļoti, ļoti svarīgs – mamma savam bērnam var dot to, kas viņai pašai ir. Ja mammā mājo tikai satraukums, stress, tas arī būs tas, ko viņa dos savam bērnam, un rezultātā labi nebūs nevienam. 

Lasītājas vēstulē saklausīju, ka mazulis labi pieņēmās svarā, labi čurāja, bet tikai vakaros bija nemierīgs un mamma domās sniedzās pēc pudelītes. Vakars ir brīdis, kad bērnam visvairāk izpaužas kolikas, mazais kļūst nemierīgs un dažreiz šādās situācijās patiešām no piena maisījuma nomierinās. Tas ir tāpēc, ka maisījums ir salīdzinoši “smags” uzturs, pēc kura bērns vienkārši “atlūst”. Mammām es skaidroju: ja apēstu kilogramu šašlika, arī mēs aizmigtu (smejas). Ja tiek piedzīvota aprakstītā situācija, es mammām ieteiktu sazināties ar zīdīšanas konsultantu, apspriest dienas ritumu, lai saprastu, kāpēc bērns uz vakaru ir tik ļoti pārslogots. Tāpat ir pieejams PEP mammu pirmās emocionālās palīdzības mammu atbalsts. Maisījuma pudele būtu kā analgīns pret galvassāpēm – galva pēc tam sāpēs mazāk, bet cēlonis problēmai nebūs atrasts. Jā, smagā brīdī arī analgīns ir glābiņš, tomēr jāskatās uz situāciju plašāk. 

Jautājums, protams, ir arī par to, cik ilgi mamma var psiholoģiski turēties. Jā, esmu konsultējusi mammas, kuras par katru cenu piena maisījumu nedos, lai gan bērnam ar zīdīšanu nepietiek, viņš ir badā, un tā ir otra galējība. Taču, ja pietrūkst piena, varam skatīties, kāpēc, un strādāt pie tā, lai piena daudzumu palielinātu. Dažreiz tiešām ir vienkārši – izmaini bērnam krūts satvērienu, viņš krūti sāk labāk izēst, labāk pienu norīt, un divu dienu laikā sākas svara pieaugums. Bet uz to brīdi, kamēr mammai sāk vairāk raisīties piens, piena maisījums var būt nepieciešams. Zīdaiņa svara pieaugumam ir jābūt, un nevajadzētu būt tā, ka mazuli atved uz mēneša vizīti pie ģimenes ārsta un svars šajā laikā nav pieaudzis. Tieši tāpēc ģimenes ārsts drīz pēc dzemdībām ierodas mājās apraudzīt jaundzimušo. 

Ko nozīmē šis pieminētais – bērns badā? 

Olga: Katram bērnam noteiktā vecumā ir jāpieņemas svarā par noteiktu daudzumu gramu. Ja sekojam līdzi līknēm un tās ir normas robežās, tad mazuļa raudāšana un nemierīgums nebūtu saistāms ar uztura trūkumu. 

Sandra: To, vai bērns ir vai nav badā, vecāki var visai vienkārši kontrolēt – ir pieejamas mobilās aplikācijas, kuras ielādēt, lai sekotu līdzi sava mazuļa svaram. Svērt viņu un vērot, vai pieauguma līkne atbilst normām. 

Bet vai tas nozīmē – ja mamma ir trauksmaina par šo, viņai būtu jānopērk bērna svari?

Olga: Jā, var nopirkt. Tomēr jāņem vērā – tā dēļ, ka mamma aizrausies ar bērna svēršanu pirms un pēc ēšanas, trauksme var palielināties. Ja runājam par sarežģītākiem gadījumiem, tad tiešām liekam mammām bērnu svērt. Ja sver pirms un pēc zīdīšanas, var konstatēt, cik bērns ir izēdis un kāda ir kopējā svara dinamika, vai raudāšana ir saistīta ar badu vai nē. 

Sandra: Zīdaiņa svēršanu pirms un pēc ēšanas es faktiski nekad neiesaku, jo tā ir metode, kā noteikt, cik viņš ir izēdis vienā reizē. Bet, ja viņš ēd pēc pieprasījuma, atgrūž pienu, tad izkontrolēt ar šādu svēršanu ir grūti; sanāk stresa pilns pasākums. Tāpēc iesaku svērt tikai reizi dienā. Nedēļā vidēji vajadzētu pienākt klāt 200 gramiem. Pat ja bērns tiek nosvērts reizi divās trīs dienās, arī tad ir redzams, vai svars ir pieaudzis, stāv uz vietas vai krīt. Jāvēro arī, cik daudz bērns čurā, kā izskatās kaka utt. 

Svari šobrīd maksā ap 30 eiro, lietotus var nopirkt pavisam lēti; tā nav problēma.

 Taču svēršanu neiesaku katrai mammai – ja ar zīdīšanu viss ir kārtībā, tas nav nepieciešams. 

Turpretī, ja mamma ir trauksmaina, lai bērnu sver, ja vēlas. Tomēr jāatceras arī, ka mazulis var zaudēt svaru dažādu iemeslu dēļ, piemēram, slimošanas dēļ, ja piedzīvojis kādu stresu, vingrošanu, peldēšanu, masāžas u. c. Uz to nedēļu svars tiešam var apstāties. Tāpēc ir jāizskata visi faktori. Taču svara pieaugums jebkurā gadījumā ir galvenais rādītājs, vai bērns ir paēdis vai nav. 

Vai esat saskārušās ar to, ka mammas attiecībā uz zīdīšanu piedzīvo vainas apziņu? Šobrīd sociālajos tīklos varam lasīt tik daudzus pieredzes stāstus, un tur tie pārsvarā visi ir ideāli.

Olga: Jā. Redzu to slimnīcā brīdī, kad mamma ar visiem spēkiem mēģina turēties pie ekskluzīvas zīdīšanas, bet uztura speciālists saka, ka tomēr nāksies pielikt klāt maisījumu. Taču atkal – pielikt klāt, nevis atcelt zīdīšanu. Šajā momentā mammām mēdz būt liels satraukums, jo viņām šķiet, ka dara kaut ko slikti, un tāpēc bērnam ir uzturvielu enerģijas trūkums. Ka tas ir viņu vainas dēļ – ka pati mamma slikti ēd, slikti guļ vai ko citu dara slikti. 

Tad skaidrojam, ka mamma varēs turpināt zīdīt, taču uz laiku pieliksim klāt maisījumu vai mātes piena bagātinātāju, ko piemēro priekšlaicīgi dzimušiem bērniņiem, un ka tas ir tikai īslaicīgs palīgs. Kad bērns atgūs spēkus, visi rādītāji atbildīs normām un ja mammai vēl būs iekšējā motivācija, tad zīdīšanu varēs turpināt. 

Zīdīšana var kontrindicēt tikai pie konkrētiem nosacījumiem atkarībā no bērna un/vai mātes veselības stāvokļa. Pat pie tādas retas iedzimtas vielmaiņas slimības kā fenilketonūrija mātes piens tiek atcelts uz aptuveni trim dienām un mammu mudina pienu atslaukt, jo tas vienalga bērnam ir vislabākais. Mazulim sākumā tiek dots speciāls ēdiens, taču kā saldais – mammas piens. Jo mammas piens ir kaut kas unikāls. Piemēram, kad ir fenilketonūrija, bērns nespēj tolerēt vienu konkrētu aminoskābi fenilalanīnu. Kad piedzimst bērns ar šādu slimību, mammas pienā šī konkrētā aminoskābe ir mazākā daudzumā; piens ir pielāgots konkrētajam bērnam. Daba mazuli ir jau pasargājusi. Šādā problēmsituācijā uztura speciālistam, protams, būtu ērtāk strādāt ar piena maisījumu, jo visam būtu vieglāk sekot līdzi. Taču bērns no mātes piena saņem nesalīdzināmi vairāk! 

Mammas savas bailes par maisījuma (ne)došanu reizēm pamato ar to, ka pēc pudelītes pamēģināšanas bērns var atteikties no krūts.

Sandra: Reizēm tiešām tā gadās – bērns pāris reižu pamēģina pudeli un pēc tam vairs never vaļā muti tā, kā nepieciešams veiksmīgai krūts barošanai, vai neņem krūti vispār. Tajā pašā laikā ir bērni, kas gatavi zīst visu, ko viņiem piedāvā. 

Pastāv arī alternatīvi piebarošanas veidi – pirkstiņbarošana, ar šļircīti, krūzīti, karotīti. Taču, cik es zinu, mūsu iestādēs tas netiek īpaši piekopts, turpretī Amerikā pie tā ļoti strādā. 

Redzēju, kā arī tēti darbojās ar pirkstiņbarošanu priekšlaicīgi dzimušiem bērniņiem. Pirmsdzemdību kursos šo izstāstu, rādu bildes, un manā praksē ir vecāki, kas to dara. 

Lūdzu, paskaidro, kā šīs alternatīvās piebarošanas notiek? Un ar kādu mērķi – lai nepierod pie pudelītes?

Sandra: Barību ar šļirci pilina mutē. Zīdaini var barot pat ar karotīti. Un, jā, lai nepierod pie pudelītes. Var darīt, piemēram, tā: kad bērns satver krūti, zem lūpas pabāž zondi – sīku, mazu caurulīti –, caur kuru reizē ar krūts pienu mazulis saņem arī piebarojumu; šādi komplekti barošanai ir nopērkami. Taču, ja šāda piebarošana ir nepieciešama vien pāris dienu, nevajag tērēt naudu – es parādu, kā to var izdarīt ar šļirci. 

Vai šāda barošana ir vieglāk izdarāma, nekā pēc tam pieradināt mazuli atpakaļ pie krūts pēc pudelītes?

Sandra: Kā ar kuru bērnu. Man ir bijušas konsultācijas, kurās vecāki stāsta, ka bērns neņem krūti, ticis barots ar pudelīti un viņam ir jau aptuveni 3 nedēļas. Mēs pieliekam, un viņš krūti paņem! Zīž, un visiem ir brīnums. Taču ir arī tādi, kas nu nekādi pēc pudeles krūti negrib. Un tas prasa zināmu uzņēmību no mammas. Ir bijis, ka mamma apņemas barot ar karotīti, taču dažas dienas pēc tam pāriet uz pudeļbarošanu. Es atbalstu arī šīs mammas. No vienas puses, saprotu, ka nav izdarīts viss, kas būtu iespējams, taču mans darbs nav salīdzināt un novērtēt mammas; ticu, ka cilvēks izdara tik, cik ir viņa spēkos dotajos apstākļos un brīdī. 

Taču ir bijis arī tā, ka vairākas nedēļas pēc tam, kad pāriets uz pudeli, mamma man zvana un saka, ka tomēr zīdīšanu grib mēģināt vēlreiz. Ka tagad viņa jūtoties mierīgāka, viņai ir vairāk resursu. Un mēs mēģinām vēlreiz. 

Cik tas ir viegli vai grūti zīdīšanu atsākt, ja tā uz divām trim nedēļām bijusi pārtraukta?

Sandra: Nesen ar mani sazinājās mamma, kura dzemdēja bērniņu, esot slima smagā stāvoklī ar Covid-19. Viņa sazinājās, jo vēlējās uzsākt zīdīt savu mazuli, lai gan pēc dzemdībām bija pagājušas trīs nedēļas. Kamēr mamma ārstējās slimnīcā, piens, protams, netika atslaukts. Sākām darbu. Piena nebija vispār, bet mums izdevās! Tagad atlicis vienīgi noņemt 150 mililitrus maisījuma. Mamma bija ļoti motivēta, šis nebija viņas pirmais bērns. Mammai bija bijusi zīdīšanas pieredze, un krūtis jau zināja, kas jādara (smejas). Šī māmiņa manam darbam ir liela iedvesma. 

Tas ir vienreizīgs stāsts! Gan tas, ka mammai radās doma uzsākt zīdīšanu, lai gan jau pagājušas trīs nedēļas pēc dzemdībām, gan tas, ka mamma bija gatava zīdīšanas cīņai pēc tik smagas slimības.

Olga: Sanāk, ka mamma pati vēl nebija atguvusi spēkus!

Iespējams, ka mammām ir vairāk jāstāsta šādi stāsti – ka iespēja atgriezties pie zīdīšanas ir arī tad, ja bijis pārtraukums. Cik ilgu laiku pēc dzemdībām ir vērts vēl mēģināt atgriezties pie zīdīšanas, ja tā pārtraukta vai nav bijusi pat uzsākta?

Sandra: Ja pēc dzemdībām ir pagājuši trīs mēneši, būs grūtāk, bet, ja tas notiek pirmajā mēnesī, tad salīdzinoši viegli. Trīs mēnešus pēc dzemdībām mazulim sāk pazust zīšanas reflekss; tas ir arī brīdis, kad bērns var sākt atteikties no krūts, ja ir bijusi piedāvāta gan pudele, gan krūts. Taču, ja mamma vēlas, noteikti labāk ir pamēģināt un skatīties, kas no tā sanāk, nekā nepamēģināt. Strādāšanas process vien ir ko vērts – tas mammai sniedz mieru, samazina stresu, jo vairs nav haosa, ir skaidrs rīcības plāns, sieviete ieguldās sava bērna labā. Šis process mammai sniedz daudz gandarījuma, pat ja panākumi ir nelieli, arī tie ir panākumi. 

Nolasīšu kāda tēta jautājumu: “Esmu tētis mēnesi vecam mazulim un redzu, ka mazulis mammai visu laiku karājas pie krūts, ir pie krūts kā broša. Vai tas ir normāli? Ja nav normāli, kā mammai to pateikt?”

Sandra: Vispirms būtu jāsaprot, kas ir domāts ar “visu laiku”. Ja tās ir kādas 8–9 reizes diennaktī, tad šajā vecumā tas ir normas robežās. Taču, ja bērns zīž ļoti bieži un ilgi, es skatītos, vai nav sarežģījumu ar krūts satvērienu. Ar to var būt ļoti dažādas problēmas, piemēram, īsa zemmēles saite. Tajā var slēpties kāda problēma, kas traucē pilnvērtīgi zīst, līdz ar to bērns ēd lēni.

Esmu dzirdējusi ārstus sakām, ka dažkārt ir pārprasta barošana pēc pieprasījuma – ka piedāvā krūti bērnam, kolīdz viņš iešņukstas. 

Olga: Jā, būtu jāpaskaita, cik reižu diennaktī zīdainis ir pie krūts. Ja tas notiek vairāk nekā 15 reižu, tad tas patiesi jau ir “visu laiku” un jāmeklē iemesls, kāpēc tā notiek. Vai ir nepareizs satvēriens, vai ir par maz piena, vai varbūt vēl kādi citi sarežģījumi. Un tie ir jārisina. Citādi mammas tiešām domā, ka pie jebkuras zīdaiņa kustības vai kliedziena vislabākais, ko viņas var darīt, ir dot krūti. Tā gluži nevajadzētu būt. Ir jāiemācās izprast bērna vēlmes; ap trīs mēnešu vecumu zīdainim aptuvens dienas režīms varētu būt izveidojies. Ja šajā laikā barošana ir ik pēc 15 minūtēm, bērns neiemācīsies izprast, kas ir bads, kas ir izsalkums. 

Viņam ir labi – iedod krūti, ir slikti – iedod krūti. Ja šāds ieradums saglabāsies arī turpmāk – mazais brauc ratos un paliek nemierīgs, iedodam kaut ko pagrauzt –, tad vēlākā vecumā šis bērns var saskarties ar emocionālo ēšanu, jo ir izveidojusies saikne – ja ir slikti, ja ir garlaicīgi, jāēd. Bērnam viss laiks nav jāaizpilda ar ēšanu.

Tas nozīmē, ka pauzēm starp ēšanām ir jābūt? Tad seko mūžīgais jautājums – cik lielām?

Sandra: Šeit es gribētu iestarpināt – šis ir brīdis, kad mūsu viedoklis dalās. (Speciālistes smejas.) Ilgtermiņa atmiņa zīdainim veidojas astoņu mēnešu vecumā, kad bērns sāk uzkrāt apzinātu pieredzi. Jaundzimušais diskomforta sajūtas neatšķir – ir auksts vai karsts, gribas ēst, kaut kas sāp utt. Tas viss ir slikti, un, kad ir slikti, viņš nomierinās pie mammas krūts, grib zīst, jo zīžot saņem endorfīnus, kas sniedz labsajūtu. Uzkrāt pieredzi par šiem cēloņiem un spēt tos analizēt zīdainis vēl nespēj smadzeņu attīstības fizioloģijas dēļ. 

Pirmie seši dzīves mēneši ir pilnīgs bezpalīdzības posms, kad bērna vienīgais instruments saukšanai pēc palīdzības ir raudāšana. Ja blakus it tētis, viņš mazuli var pašūpot, ja blakus mamma – var iedot krūti, lai gūst labsajūtu. 

Zīdainim stresa hormons bloķē augšanas hormonu – bērns stresā sliktāk aug un attīstās. Tieši tāpēc jaundzimušie ir gatavi zīst daudz, īpaši sākumā, pirmajās sešās nedēļās, kamēr notiek dzemdību stresa pārdzīvošana. Tajā pašā laikā, ja bērns trīs mēnešu vecumā ir gatavs zīst 15 reižu dienā, ir gatavs būt pie krūts stundu pusotru, ir jāsaprot šis uzvedības cēlonis, un tas ir jāsaprot pieaugušajiem, nevis bērnam. 

Kas saistās ar emocionālo ēšanu, pētījumi nepierāda, ka zīdīšana pēc pieprasījuma to spētu izraisīt. Jo mazulis krūti līdz sešu mēnešu vecumam neuztver kā ēšanu; apzināti kontrolēt apetīti bērns sāk mācīties pēc sešu mēnešu sasniegšanas – kad jau sāk ēst cieto pārtiku, kad pats izvēlas, ko ēdīs un ko ne. Taču arī šajā vecumā bērns var turpināt zīst stresa situācijā, piemēram, pēc kritiena un sasišanās. Turklāt ar maisījumu (pēc režīma) ēdinātiem bērniem turpmāk emocionālā ēšana var veidoties tikpat bieži, tas nav atkarīgs no ēdināšanas veida pirmajos mēnešos.

Kādreiz, kad bērns auga lauku sētā, lielā saimē, mamma daudz dzīvoja ārā, gāja uz dārzu, kūti, un, ja mazais sasitās, bija, kam viņu samīļot, – mierinājumu bērns saņēma citā veidā. Pilsētas ģimeņu problēma ir dzīvošana četrās sienās. Un tad krūts bērnam dažkārt kļūst par izklaides veidu. 

Mammām ir jāstāsta – jo lielāks ir bērns, jo vairāk iespēju ir viņu nomierināt, kā arī jāmācās novilkt robežas.

 Ir bijis tā, ka mamma nāk pie manis konsultēties, kā atradināt gadu vecu bērnu no krūts. Bet šajā gadījumā mazuļa pieprasījums pēc zīšanas veidojas tādā formā, ka mazais jebkurā brīdī un vietā var pacelt mammas blūzi, lai tiktu pie krūts. Šis jau ir audzināšanas jautājums. 

Olga: Tieši tā, bērnam augot, kad viņš piedzīvo diskomfortu, nevajag uzreiz piedāvāt krūti. Nesen piedzīvoju konkrētus piemērus: vienam bērnam gads un desmit mēneši, un viņa pamata ēdiens joprojām ir mammas piens, jo krūti saņem 8–10 reizes dienā, vēl citam – divi gadi, un līdzīga situācija. Kad šādus piemērus redzu, man uzreiz gribas vecākus brīdināt, lai nenotiek pārspīlēšana. 

Sandra: Protams, šādi nevajadzētu būt, tas traucē bērniem attīstīties. Mammas ir jāizglīto par bērnu vajadzībām viņu dažādos vecuma posmos. Trīs mēnešu vecumā bērnam jau veidojas noteikti ritmi (līdz tam tas nav iespējams, jo tik tālu vēl nav attīstījušās smadzenes), kas ir saistīti ar miega ritmiem, tāpēc ir bērni, kam pie krūts patīk aizmigt – zīžot izdalās miega hormoni (starp citu, arī mammai). Ja mazulis pie krūts zīžot aizmieg, viņu nevajadzētu traucēt, bet ļaut gulēt. 

Pirmajā posmā pēc dzemdībām mammai galvā var būt haoss, tāpēc dažādus mazuļa raidītos signālus var interpretēt nepareizi. Tāpēc, ja mammu kaut kas neapmierina, vajag zvanīt zīdīšanas konsultantam – telefoniskas, nelielas konsultācijas mēs sniedzam bez maksas. Dažreiz tiešām var palīdzēt pat viena saruna. 

Arī tētis noteikti var piezvanīt zīdīšanas konsultantam?

Sandra: Noteikti! Tēti nāk gan uz zīdīšanas nodarbībām, gan mēdz piezvanīt konsultantam, jo mamma var būt nogurusi vai, piemēram, pārāk uztraukusies. Zīdīšana ir iemaņa, kas ir jāmācās, – arī pie auto stūres nevar labi braukt, ja to nemācās. Zīdīšanai nav saistības ar instinktu; instinkts ir pieņemšana, sargāšana un beznosacījuma mīlestība. Mazuļa aprūpe un zīdīšana atrodas iemaņu laukā, un mēs to mācāmies.