Tētis Kaspars Breidaks: “Meitas piedzimšana bija neprātīgi skaisti, spēcinoši un dziedinoši”

Kādas ir jūsu ģimenes Ziemassvētku tradīcijas?

Ziemassvētku laiks mums ir ļoti darbīgs, jo es vadu pasākumus, un tāpēc decembris ir noskriešanās mēnesis. Savukārt sieviņa Zane darbojas teātrī “Zīļuks”. Amēlija attiecīgi decembri pavada izrāžu mēģinājumos, koncertos, jo sievas mamma ir režisore (režisore Laura Paegle) “Zīļukā”. Tad nu mājās vakaros mums ir caurlaides mēģinājumi, kur Amēlija mums pasaka, kas mēs esam šajā izrādē un kuru ainu spēlējam “Kaķīša dzirnavās”, “Ziemassvētku stāstā”, “Brēmenes muzikantos” vai citur. Visu laiku mums ir tāds teatrāls process.

Foto: Aiga Rēdmane-Raģele

Ziemassvētkos gaidītākie notikumi ir bērnudārza Ziemassvētku eglīte, un tad aizbraucam pie mammītēm, rīkojam Ziemassvētkus arī mājās. Allaž Ziemassvētku vakara spilgtākais moments ir pie eglītes – tas ir fenomenāli, cik radoši var izpausties sliņķi, kas negrib mācīties pantiņus! Un, tā kā mēs ģimenē esam ļoti saistīti gan ar teātri, gan mūziku, tad ļoti gaidu kārtējās performances. 
 

Kopumā nedēļas nogalēs mēs ļoti daudz dzīvojamies pa laukiem. Tas nozīmē: mēs daudz laika pavadām ārā, ejam ar ragutiņām mežā, taisām visādus veidojumus no tā, kas tur sakritis, tad ejam pirtī, krītam sniegā, cepam piparkūkas.

Izklausās, ka tu ļoti izbaudi savu tēta lomu.
Kad mitinājos Ādažos, es dzīvoju blakus sporta kompleksam un bieži vien, kad draugi nebija brīvi, tur gāju spēlēt tenisu – viens pats dauzīju bumbiņu pret sienu. Tā es raksturotu dzīvi bez bērna – tu zini, ko sagaidīt. Kā uzsitīsi, tā būs, kā savu dienu izkārtosi, tā viss notiks; diži kaut kas tavu plānu nespēs ietekmēt vai tavu pasauli satricināt. Bet, ienākot ģimenē bērnam, tev rodas pretspēlētājs – tavs tenisa partneris. Tas vairs nav tikai par un ap tevi – ir bērns, kuram pašam ir savi labie sitieni un sliktie, un pārsteidzošie. Un tikpat daudz, cik norūda, iemāca un reizēm dzīvi padara pat grūtu, tikpat daudz tev nāk pretī absolūtā svētība, dāvana un prieks. Kā pretspēlētājs bērns tev iemāca, kas dzīvē ir kas.

Man šķiet, ka tev vajadzētu ierunāt reklāmas par to, cik forši būt ģimenei ar bērnu. Šodien bieži redzams, ka pāri dzīvo divatā, varbūt ar mājdzīvnieku, un nesteidzas pieņemt lēmumu par labu bērnam. Iespējams, zināma vaina tajā, ka publiskajā telpā ir pārāk maz informācijas, cik skaisti un svētīgi ir būt vecākiem.
Man šķiet, tas iet roku rokā ar ikdienu, kāda mums tā ir – visa kā ir tik daudz, laika tik maz, visu gribas paspēt un piedzīvot. Ļoti labi saprotu, kāpēc kādam varētu likties, ka bērns tikai traucē, un lēmumu par bērnu atliek. Tiem, kam ir bērni, nevar tiem, kas izvēlējušies būt bez bērniem, izstāstīt, kā un cik labi tas ir.

Līdzīgi, kā ar visām skaistākajām lietām mūsu dzīvē – tās nevar uz priekšu izdomāt un izplānot; reizēm lietām vienkārši ir jāļauj notikt. Un bērns ir viens no veidiem, kā mīlestība notiek. 

Ja tu mīli, tad ko tu tagad pats stājies pretī, ko ar savu biezo plānotāju bāzies pa vidu divām sirdīm? Nu kamdēļ?

Ko bērns par tevi pašu tev ir atklājis? Es ļoti spilgti atceros, kā, audzinot pirmo bērnu, biju pārsteigta: es nezināju, ka man ir tik daudz pacietības!
Nujā, bērns man apliecināja, cik maz man ir pacietības (smejas). Pamatā Amēlija man ir iemācījusi un parādījusi, cik patiesībā liela jēga ir atrodama ikdienas mazās darbībās. Šīs visas mikroepizodītes, sākot ar pirmajiem viņas dzīves mēnešiem, kad viss norit lēnām, mierīgi, nesteidzīgi. Vēl tagad atceros, kā ēdām pirmos kabacīšus – viens mazs trauciņš, ko es varu norīt vienā kampienā, sekunžu jautājums! Viņai tas ir liels notikums, vesela ēdienreize. Tas liek paskatīties uz laiku citādāk – kā mēs esam ieraduši to pavadīt.

Un tad, protams, ir otra puse. Šobrīd Amēlijai ir četri gadi, viņa ļoti labi prot argumentēt, ko un kāpēc viņa grib vai negrib. Es savā dzīvē, līdz piedzima meitiņa, nekad nevienam nebiju tā skrējis pakaļ. Nevienam! Nekam! Ja tu negribi, tad negribi, es eju savu ceļu. Bet ar bērnu tā nav iespējams, es nevaru viņu audzināt tādā veidā, kā pats esmu iecerējis, – mums ir jāiziet uz kompromisu. Piemēram, dārziņā ir bijusi grūta diena, viņa atnāk mājās un saka, ka tētis ir slikts, tēti negrib redzēt. Bet es vienkārši sēžu, vispār neko nedaru! Un varbūt arī man ir bijusi gara un grūta diena. Bet tajā brīdī saproti, ka tas ir bērns, tās ir viņa emocijas un atradīsim veidu, kā atkal satikties.

Cik tev bija gadu, kad kļuvi par tēti?
32. Vēlu! Maniem vecākiem šādos gados mēs jau bijām divi vai pat visi trīs.

Vai atceries savas pārdomas par laiku, kad plānojāt bērniņa ienākšanu ģimenē? Apspriedāt to gari un plaši, vai arī tas notika tā plūdeni?
Bija viens svarīgs jautājums – par attiecībām vispār un kā mēs tās izvēlamies veidot. Attiecības iesākām absolūtā hipiju, puķu bērnu stilā – neviens nevienam nepieder, pasaule ir pie tavām kājām. Iepazināmies, jau pirmajā vakarā peldamies un skūpstāmies. Pagāja gads, divi, un joprojām nav skaidrs, vai esam kopā vai forši baudām dzīvi un dauzāmies? Tad secīgi bija svarīgi jautājumi, kas ir atbildami, piemēram, ļoti spilgti atceros, kā es izteicu vēlmi un aicināju Zanīti nākt dzīvot pie manis. Un nākamais loģiskais solis šķiet ģimene, bērniņš. Bet arī – es vairāk esmu piekritējs tam, ka kāds cits izvēlas un nosaka, kurā brīdī kāds mums šeit, zemes ballītē, pievienojas. Es citādi nevaru izskaidrot to taimingu, to laika brīdi, kad un kā lietas notiek. 

Bet nu tā, ka katru vakaru būtu pavadījuši sarunās par Latvijas demogrāfiju un savām izpratnēm par bērnu audzināšanu, tā nebija. Mīlestība izaug, veidojas, nobriest, un bērns šķiet ļoti loģisks nākamais solis, kas notiek pats no sevis.

Kā tu salīdzinātu – kāda ir Amēlijas bērnība un kāda bija tavējā, kad tu biji viņas vecumā? Kādas ir atšķirības?
Es uzaugu kopā ar brāli un māsu; Amēlija pagaidām ir vienīgais bērns ģimenē. No bērnības ļoti spilgti atceros šo sajūtu, ka esmu tāds flaberītis starp divām citām vienībām, kas kopā mīcās un mičkājas; nekas nevienā brīdī īsti nebija par mani, viss bija ciešā saistībā ar brāli un māsu.

Amēlijai šobrīd ir iespēja un privilēģija jau četrus gadus baudīt nedalītu uzmanību. Tajā pašā laikā viņai ir citi izaicinājumi – šobrīd dzīve ir kļuvusi mazliet nedrošāka, mazliet visiem bailīgāka un straujāka. Tolaik dzīve šķita mērenāka.

Grūti salīdzināt. Amēlijas dzīvē noteikti ir vairāk teātra, vairā mūzikas; mūsu bērnībā toreiz bija vairāk paslēpju un citu aktivitāšu. Būtu ļoti interesanti uz brīdi samainīties vietām – kādā fantāziju filmā vai romānā būtu interesanti to apspēlēt, ka mēs kā vecāki nokļūstam sava bērna vietā un viņš – mūsējā. Kā mēs uz lietām raudzītos, kā viss veidotos?

Foto: Aiga Rēdmane-Raģele

Manuprāt, tagad pret bērniem mainījusies arī sabiedrības attieksme – pats teici, ka atnāc pēc darba un klausies, kā Amēlija argumentē. Man liekas, ka mūsu bērnībā bērnos pieaugušie tik ļoti neieklausījās.  
Pavisam noteikti! Šodien esam nonākuši tādā laikā, kad liela vērtība ir bērna emocijām un jūtām. Agrāk tiešām iemeta žiguļa aizmugurējā beņķī un brauca uz laukiem, tur no rīta palaida un vakarā saskaitīja, vai ir visi. Izklausās nežēlīgi, bet tā bija – cilvēkiem bija ļoti jānoraujas darbos.

Es dzirdu, ka esat tie vecāki, kas bērnu uz pasākumiem pēc iespējas ņem līdzi? Ir arī tādi vecāki, kas tomēr biežāk izvēlas bērnu atstāt pieskatīšanā omītēm.
Mēs pamēģinājām gan tā, gan tā. Bet ļoti ātri sapratām, ka pasākumos par savu bērnu tāpat daudz domājam un visu laiku gribam dalīties tajā, ko piedzīvojam. Protams, izvērtējam, vai pasākums ir bērnam atbilstošs. 
 

Tajā brīdī, kad esi ģimeniskajā iesakņojies, visu laiku gribas to prieku un sajūsmu dalīt. Mēs allaž esam par iespēju brīvajā laikā būt kopā.

Forši pateici par dalīšanos priekā. Reizēm vecākiem saka: taču atstājiet bērnu mājās, ko visur velkat līdzi! Taču tieši tā – runa ir par dalīšanos priekā. 
Tajā brīdī, kad dzīvē pats jau visu ko esi redzējis, tas nākamais, kā sevi vari priecēt un piedzīvot brīnumu, ir brīnums otra acīs. To ļoti spilgti piedzīvoju, kad pusgadu visi trijatā ceļojām pa Eiropu. Es esmu redzējis palmas, okeānu; redzēt vēlreiz, protams, ir forši un jauki. Bet redzēt, kā to pirmo reizi ierauga Amēlija – viņa 40 minūtes varēja sēdēt un skatīties uz okeānu! Enerģisks, aktīvs bērns vienkārši sēdēja un skatījās. Un es sēdēju un skatījos uz viņu. Mēs baudām dāvināšanas, došanas prieku un redzam, kā tas šo mazo, foršo dvēselīti skar un ietekmē.

Pastāsti par jūsu ģimenes ceļojumiem!
Mums ļoti patīk katru gadu aizbraukt paslēpot – jau pagājušajā ziemā likām uz slēpēm arī Amīti. Zviedrijā dzīvo mūsu draugs, zviedrs, viņš mums arī sarūpē kalnu mājas un visu pārējo, lai pašiem nekas diži nav jāplāno. Starp citu, vēl meitenes Zviedrijā ir ļoti iemīļojušas Astrīdas Lindgrēnas pasauli – piedzīvojumu parku. 

Lielākais mūsu ceļojums bija posmā, kad Amītei vēl nebija divi gadi. Mēs aizbraucām uz pusgadu, bijām Francijā, Spānijā un Portugālē, atpakaļceļā – Itālijā, Austrijā. Tāds brīvs, ne diži dzelžaini saplānots brauciens. Ja kur patika, palikām ilgāk, ja nepatika – laidāmies prom.  

Priekšrocība, kas ir, ceļojot ar bērnu, un ko, iespējams, daži ir palaiduši garām, – bērns ir kā zelta atslēdziņa uz visām durvīm, mājām un iespējām. 

Kolīdz ierauga, ka ieradusies ģimenīte ar bērnu, tā tev gatavi Luvru atstāt stundu ilgāk vaļā – skatietiets, priecājieties (smejas)! Ceļojumi ar bērnu ir sirsnīgāki.

Minēji, ka daudz laika pavadāt arī laukos. Kas ir jūsu lauki?
Braucam pie abām mammītēm. Zanes mammītei lauki ir Ogres galā – tur ir vesels rančo, kur ir nebeidzami darbi, piemēram, meitiņa vasarā piedalās ogu lasīšanā. Savukārt mana mammīte ir Ādažos pie Lilastes – arī tur mums ir daudz ko sadarīt ar diviem suņiem un ezeru blakus. Tās ir vietas, kur mēs kā ģimene gūstam mierinājumu no pilsētas trokšņa, kur kopā atjaunojamies.

Kā ar vectētiņiem?
Mans tētis nomira pirms četriem gadiem, 25 dienas, pirms piedzima Amīte. Savukārt Zanītei tētis dzīvo Liepājā – Zanes mamma ar tēti izšķīrās diezgan agrā jaunībā, un pie viņa aizbraucam retāk, jo brauciens uz Liepāju ir gana plānojams pasākums.

Ko tu labu esi aizguvis no sava tēta, un ko tagad pats izmanto kā tētis?
Man allaž ir bijis svarīgi, ko tētis man savā ziņā iemācīja: izskaidrot. Manam tētim aizbraukt uz laukiem nozīmēja tur kaut ko darīt – rušināties, stādīt, zāģēt, būvēt šķūni u. tml. Tas ir veids, kā viņš atpūtās. Viņš mums ar brāli un māsu to kā bērniem izskaidroja: mēs braucam uz laukiem, lai darītu. Līdz ar to mums nebija jautājumu, ko mēs tur darīsim. Izstāstīšana otram, kas tev ir svarīgs, ir tas, ko tētis mums ļoti laicīgi nodeva un iestiprināja ģimenē, un tagad to turpinām. 

Tagad mums tā ir ar Amēliju un Zanīti – mums ir ļoti skaidri nodalīti tie brīži, kad es gribu atjaunoties, uzlādēties, no tiem, kad mēs ejam piedzīvojumos kopā. Līdz ar to nav pārpratumu. Ja esmu novadījis 500, 600 cilvēku lielu pasākumu, tad meitenes zina, ka nākamajā dienā es esmu švamme. Līdz ar to mēs izdomājam tādu brīvdienu plānu, kur es iederos kā švamme. Tas nenozīmē, ka es tieku izstumts no ģimenes uz kādu brīdi, bet gan to, ka mums ir kopīgas aktivitātes, kur līdzi ir švammīte (smejamies). Piemēram, braucam staigāt pa Tīreļa purvu, līdzi paņemot termosu ar maizītēm. Dodamies uz tādām vietām, kur ir maksimāli maz cilvēku.

Mums katram ikdienā var būt kādi grūtie brīži, brīži, kad gribam tikai piesegties ar savu vismaigāko sedziņu. Ikdienā ir jāatrod iespēja par sevi parūpēties un ienest mieru.

Kā tu atceries Amēlijas gaidīšanas laiku, kāds tas bija?
Pārsteidzošs! Vesels brīnums! Skatījos uz sieviņu un redzēju, ka viņa jūt, kā viss mainās. Pagāja laiks, kad izmaiņas ieraudzīju arī es, kad noķēru epizodes, ka ir grūtāk pieliekties, grūtāk gulēt. Ļoti interesants laiks! Agri sāku runāties ar punci – visu ko stāstīju. Man ļoti patika! Iztēloties, vai bērniņam šis stāsts patika vai nepatika. Kad varēja sajust kustības, spārdīšanos, tad vispār bija jautrība uz urrā! 
 

Kad bija pienācis laiks dzemdībām, vienos naktī likās, ka ir pienācis tas brīdis. Es tad vēl bišķi pačučēju un ap sešiem – īsi pirms ētera – mēs braucām. Es jau biju sazvanījis un pateicis, ka nebūšu, taču Dzemdību namā man teica, lai droši braucu, vēl varu pagūt novadīt raidījumu. 

Sieviņa iekārtojās Dzemdību namā, es braucu pamodināt Latviju un vienpadsmitos devos atpakaļ, un visu dienu tā arī kopā nodzīvojāmies, skatoties smieklīgo kaķu video jūtūbā. 

Ļoti patīk šis dzīves piespēlētais kontrasts – dzemdības notika Rīgas Dzemdību namā, un pretī pāri ielai Jaunais Rīgas teātris. Mēs tuvojamies savas dzīves svarīgākajam brīdim, tūlīt šo pasauli ieraudzīs Amēlija, tūlīt nāks jauna dzīvība pasaulē, bet tur cilvēki uzvalciņos oktobrī, tumšā rudens vakarā, iet uz teātri. Viņi pēc divarpus stundām nāk no izrādes, mēs joprojām gatavojamies (smejas).

Dzemdības ir tiešām neaprakstāmi brīnumains notikums.
Jā, dzemdības uz brīdi ir tāds realitātes un sapņa īssavienojums. Pats apžilbsti no tā, cik daudz tas tev nozīmē. Un tad tu pirmo reizi ieskaties acīs savam bērniņam. Tiklīdz tu ieskaties… man tajā brīdī bija pilnīgi skaidrs, ka ne tā viņai pirmā dzīve, ne pēdējā, ne mēs pirmo reizi tiekamies, ne pēdējo. Var man teikt – ej, puika, atpakaļ skolā, tu neko neesi sapratis! Bet tā sajūta bija neprātīgi dziedinoša.

Toreiz tas laiks man bija grūts, bet, tiklīdz ieradās Amēlija, uzlika galviņu sieviņai uz krūtīm un ar rociņu pasniedzās pēc mana pirkstiņa… varu tiekties savā dzīvē saņemt “Oskarus” un vēl nez kādus apbalvojumus, bet to visu var ielikt kādā pagrabā, jo TAS mirklis ir neskaitāmas reizes spēcīgāks. Un lai veicas rakstniekiem, mēģinot to aprakstīt, – mans vārdu krājums izkar balto karogu. Tas bija neprātīgi skaisti, spēcinoši un dziedinoši.

Bet tev nebija jautājuma par to, vai piedalīties dzemdībās?
Vispār nē. Nu kas es tāds esmu, lai tādā komandas un kopības procesā izšķirošajā brīdī pateiktu: klau, es aiziešu uz bufeti. Mēs kopā to stafeti skrējuši, kopā darījuši. Dzemdības ir milzīgs notikums.

Tu par tēva lomas lietām runā ļoti pašsaprotami, un prieks to klausīties; tu proti uzņemties atbildību. 
Atbildība ir ļoti labs vārds šajā sakarā. Jāņem kaltiņa un jākaļ šis jautājums un savs redzējums par to.

Jūsu rīta raidījumam ir foršs nosaukums – “Tik tik tik”. Vai vari pabeigt teikumu: tētim būt ir tik, tik, tik…
…koši, krāsaini, izaicinoši, bagātinoši. Reizēm arī sāpīgi. Vai tad šī pilnā garšu buķete nav tā, par kuru mēs dzīvē sapņojam? Un vēl man liekas, ka atsevišķs temats ir, kā ir būt meitas un kā dēla tētim. Ārprāts, cik tas ir skaisti un bagātinoši! Nekad nebiju iedomājies, ka astoņas minūtes var sēdēt un vienkārši ķemmēt matus. Sēdēt un vienkārši ķemmēt! Amēlija to dara ar prieku! Tas tik ļoti paplašina redzesloku! Vadot kāzas, esmu redzējis tik daudz tēvu asaras, kas līst pār viņu vaigiem, vedot savas meitiņas pie altāra! Varētu veselu ezeru no tām izveidot.

Vai arī tev kādos brīžos sāk birt tēva asaras?
Mēs jau pirmajā Māmiņdienas koncertā abi ar Zanīti bijām slapjām acīm – meitiņa noskaitīja četrrindīti (smaida).