“Gadiem spēlēju un diendienā dzēru!” 7 bērnu tēta stāsts par iegūto brīvību no atkarībām

Bernecku lielo ģimeni satieku Rīgā skolēnu brīvlaika nedēļā. No savām mājām Straupē uz galvaspilsētu viņi atbraukuši tāpēc, ka citādi visi kopā satikties nevar, jo abi vecākie bērni mācās te – Daniels (20) studē RTU Latvijas Jūras akadēmijā, viņa sapnis ir kļūt par kuģa kapteini, meita Elza (17) ir Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas otrā kursa studente. Vēl ir Gabriela (10), Emanuels (7), Rebeka Sāra (5), Rūbens Jānis (2), un jaunākais, Jonatans, kuram ir tikai trīs mēneši.
 

Gintam šī ir otrā laulība, Daniels ir viņa dēls no pirmajām attiecībām. Arī Kristīnei, pirms viņa satika Gintu, jau bija meita Elza. Abiem kopīgi ir pieci bērni, taču nevienā brīdī nav manāms, ka kāds no viņiem būtu pusbrālis vai pusmāsa vai ka Gints vai Kristīne būtu audžutēvs vai audžumamma. 

Ģimene ir liela, bērni kustīgi un labi dzirdami, taču jau pirmajās minūtēs pamanu, cik ļoti viņi cits par citu prot rūpēties. Gints kādā brīdī teiks, ka tikai tagad, apmēram četrus gadus dzīvojot ar skaidru apziņu un bez parādiem, viņš saprot, ko patiešām nozīmē būt vīram un klātesošam tētim, būt brīvam no nemitīgām domām par to, kā samelot sievai, lai neatklātos viņa atkarību nodarītie zaudējumi ģimenes budžetam.

Līdzatkarības valgos

Abi satikušies tālajā 2013. gadā baznīcā, kur Kristīne bijusi jauniņā, bet Gints – švītīgs, izskatīgs vīrietis, kurš gaišmatainās dāmas sirdi iekarojis ne tikai ar perfekto matu sasuku un patīkamām smaržām, bet arī ar brīnumaino stāstu par to, kā Dievs viņu atbrīvojis no visām atkarībām, tostarp azartspēlēm. Vīrietis Kristīnes acīs bija varonis, kurš turklāt vēl prata atrast kopīgu valodu ar bērniem. Kādā reizē viņš piedāvājis Kristīni ar meitu aizvest mājās, un tā sākās viņu mīlasstāsts.
 

Kristīne atklāj: “Decembrī apprecējāmies, janvārī vīrs atbrauc mājās un saka: “Sieviņ, klausies, es šodien dabūju algu, bet man maku nozaga.” Drīz vien maks it kā atradās – protams, tukšs. Tas bija pirmais tāds viņa gājiens, pēc tam sekoja vēl, un es ticēju. Tolaik strādāju biedrībā “Cerība bērniem", un tur psiholoģe man tieši pajautāja, vai Gintam nav kādu atkarību. Tikai tad par to aizdomājos, jo man iepriekš nebija nekādas saskares ar šādām lietām.” 
 

Kolēģes jautājums tik ļoti viņu pārsteidzis, ka Kristīne nevilcinoties ķērusies pie lietas. “Gints atbrauca pie manis uz darbu, un es viņam tiešā tekstā pajautāju – kas notiek? Vai tu spēlē? Gints liedzās, taču pamanīju, ka viņam sejā tā kā kaut kas noraustās.” Taču jau nākamajā šāda sarunā vīrietis visā atzinies. Kristīne stāsta, ka tad ieslēdzies viņas naivums un turpmākie apmēram septiņi gadi pagājuši ar lozungu – mēs tiksim visam pāri, un viss būs labi! Savukārt Gintam šie gadi saistās ar naudas nospēlēšanu, aizņemšanos, lombardiem, arī kādiem laimestiem, dažreiz pat lieliem, kas atkal nospēlēti. Un daudz, daudz alkohola...

Gan pārtikas pakas, gan atrasti tūkstoši

Ģimenei gāja raibi, taču, par spīti visam, bērni turpināja dzimt, jo Kristīne patiešām ticēja, ka viss būs labi, ka šis murgs reiz beigsies. Drīz pēc abu pirmā kopīgā bērna – Gabrielas – piedzimšanas Kristīne sāka strādāt par grāmatvedi, tā nodrošinot ģimenei iztiku. Gājuši arī pēc pārtikas pakām trūcīgajiem un dažreiz pēc gatava ēdiena uz tā saukto zupas virtuvi. “Ne tāpēc, ka nebūtu ko ēst, bet lai mazliet atvieglotu savu ikdienu ar maziem bērniem,” Kristīne saka un neslēpj, ka visus vīra atkarības gadus rūpes par mazajiem un māju bijušas viņas ziņā.
 

Viņa atceras arī tādas reizes, kad Gints mājās atnesis sarullētas banknotes – dažreiz 1000 eiro, dažreiz vairāk – un teicis, ka atradis uz ielas. Gints atklāj, ka dažkārt laimētos tūkstošus jau nākamajā rītā atkal nospēlējis. 

Bernecki atzīst, ka gandrīz neviens no apkārtējiem nezināja, kas patiesībā notiek ģimenē. Kristīne saka: “Mēs daudz ko slēpām, nerādījām uz āru. Arī bērni tā pierada dzīvot. Un es domāju – kā gan es kādam sūdzēšos par savu vīru!” 

Tikai pārnākot mājās, šķietami priecīgā un laimīgā ģimene pārvērtusies, ļaujot vaļu uzkrātajām emocijām. “Bija traki,” Gints nosaka, un gan Kristīne, gan viena no meitām piekrītoši māj ar galvu. Dažkārt strīdi notikuši tik augstos toņos, ka Kristīne ņēmusi bērnus un braukusi prom no mājām. Reizēm palikusi pie māsas, reizēm viesnīcā.

Brīvība kā brīnums

Reiz Gints alkohola reibumā sievai paziņojis – ja viņa nedēļas laikā nemainīsies, viņš ies prom no ģimenes. “Vajag tik tālu smadzenes nodzert, lai tik nekaunīgi pateiktu,” viņš tagad bilst.
 

Bijušas neskaitāmas reizes, kad atkarību nomocītais vīrietis, pamostoties no rīta, juties neaprakstāmi slikti gan fiziski, gan morāli, jo iepriekšējā vakarā kārtējo reizi pārnācis mājās piedzēries, tukšu maku un sarīkojis skandālu. “Es negribēju pamosties, lai man nebūtu jāsadzīvo ar domām par to, cik pretīgi esmu rīkojies,” viņš saka. “Un tad tu pats mēģini laboties, bet nekā...” 

Pēdējais lūzuma moments bijis vēl tad, kad ģimene dzīvojusi Cēsīs. “Man sākās nopietna krīze. Es vairs nespēlēju aparātus, jo biju pats sev uzrakstījis aizliegumu apmeklēt spēļu zāli turpmākos 75 gadus. Bet tajā brīdī sākās otra problēma – apmēram trīs mēnešus es diendienā dzēru,” Gints neslēpj un atzīst, ka mēģinājis kodēties, taču veltīgi. 
 

Visu šo laiku viņš periodiski arī gājis uz baznīcu un piedalījies dažādos kristiešu pasākumos. Kā viņš saka – draudzē bijis viens cilvēks, ārpusē un mājās pavisam cits. 

Turklāt teju katram cilvēkam, kuru viņš pazina, Gints bija parādā naudu, arī ātrie kredīti bija ņemti, līdz kredītsaistības ar soda procentiem sasniedza pat sešciparu skaitli.

Liktenīgais pavērsiens notika divu nedēļu ilgā Bībeles kursa laikā, kad viss mācītais tika izdzīvots, analizējot savu dzīvi. “Ar sievu vienojāmies, ka tad, ja es tur nepiedzīvoju reālas izmaiņas, mājās neatgriežos. Vienkārši eju prom no ģimenes, jo arī es pats vairs nevarēju paciest savu eksistenci,” viņš stāsta. Brīnums notika. Kā, neiedziļinoties niansēs, saka Gints,  viņš vienā mirklī piedzīvojis patiešām īstu brīvību no savām atkarībām. 

Brīnumainās izmaiņas gan sākušās vēl pirms tam. Kā spilgtu piemēru Gints min gājienu uz veikalu pēc konjaka. Nopircis, izdzēris visu pudeli – nekāda efekta. Gājis pēc nākamās pudeles, izdzēris – atkal nekā. Tas pats noticis ar trešo, ceturto un piekto iztukšoto konjaka pudeli, līdz sapratis – nav jēgas vairs dzert, viņš tāpat ir skaidrā!

Finanšu disciplīna 

Lai atbrīvotos no parādiem, Gints pieteica fiziskas personas maksātnespēju. Pusotrs gads bijis grūts – ļoti grūts. Daudzbērnu tēvs atklāj, ka tomātu sulas glāze reizi nedēļā bijusi kā balva, jo, lai nomaksātu visus parādus, vajadzējis pamatīgu saņemšanos un finanšu disciplīnu. Toties tagad Bernecku ģimenei nav neviena līzinga vai cita parāda. “Mēs pērkam tikai to, ko atļauj maka vai kartes saturs,” Gints saka, un Kristīne papildina: “Mums nav lielu ienākumu, taču visam pietiek un vienmēr paliek pāri arī labiem darbiem.” 
 

Un to viņiem netrūkst. Pavisam nesen kādai ģimenei uzdāvinājuši savu mašīnu – šogad tā bijusi jau otrā, kuru atdāvinājuši. Tāpat viņi vienojušies, ka 30 % savu ikmēneša ienākumu ziedos labdarībai, precīzāk – pa 10 % draudzei, mācītājam un labiem darbiem. 
Viens princips gan viņiem ir – nekad neaizdot naudu, lai kurš to lūgtu. Pašu piedzīvotais ir iemācījis, ka ārēji redzamais var būt gaužām mānīgs un patiesībā ar aizdoto naudu var nodarīt vēl lielāku postu, nevis palīdzēt. “Ja esam gatavi palīdzēt, tad vienkārši uzdāvinām šo naudas summu,” Gints piebilst.

Siltas pusdienas senioriem

Liela artava no ģimenes budžeta tiek ieguldīta biedrībā BeTheLight, kas dibināta pirms četrarpus gadiem. 2019. gada decembrī Gints bija pieplānojis pilnu kalendāru ar pasākumiem, kuros piepelnīties kā Ziemassvētku vecītim, un lēsa, ka peļņa varētu būt ap 3000 eiro, taču tieši Ziemassvētku rītā viņš salauza kāju. Viens no plānotajiem pasākumiem bija eglīte Ogres ugunsdzēsēju depo, un to vairs nevarēja atcelt vai pārcelt, tāpēc pie svinētājiem ieradies klibs vecītis. Bērniem paskaidrojis, ka ziemeļbrieži traukušies pārāk ātri un izgāzuši viņu no kamanām, tāpēc sasities un nu klibo. Stāsts visiem dikti paticis, un pasākums izdevies lielisks, taču visi pārējie plāni gan atcelti. 
 

Lauzto kāju viņš dziedējis līdz pat kovida laikam, kad Gints zaudēja arī savu pamatdarbu. Pieprasījuma krituma dēļ uzņēmums, kurā vīrietis strādāja par šoferi, samazināja darbinieku skaitu, un pirmo atlaida Gintu, jo viņam jau ilgstoši bija slimības lapa. “Man bija jāatgriežas darba tirgū, bet vairs nebija kur iet, un tad nolēmu izdarīt kaut ko labu. Sākumā palīdzēju vienai organizācijai izvadāt pārtikas pakas, tad nodibināju pats savu biedrību. BeTheLight nozīmē – nest gaismu, un mēs nesam!” Gints atminas biedrības pirmsākumus.

Pateicoties ziedotājiem un Ginta, diplomēta pavāra, prasmēm, vairāk nekā 20 Cēsu novadā dzīvojoši seniori reizi nedēļā tiek pie siltām un, kā runā, gardām pusdienām. 

Tās savās mājās gatavo Gints pats, bet izvadā palīgi, kuri līdz ar ēdienu dāvā arī savu laiku sarunām, ja kāds sirmgalvis grib aprunāties. 

Jautāts, vai tik daudz ēdiena pagatavot nav grūti, Gints nosaka – tas esot tāpat, kā gatavot pusdienas ģimenei, tikai jāņem vēl lielāks katls nekā ikdienā. Biedrības paspārnē sniegta palīdzība arī ukraiņu ģimenēm un maznodrošinātajiem, kuriem nepieciešamas pārtikas pakas, apģērbs vai higiēnas lietas.

Sapņa piepildījums

Daudzus gadus Bernecki bijuši rīdzinieki, tad pārcēlušies Cēsīm, bet pirms dažiem gadiem kļuvuši par straupēniešiem. Gints atkal ir pilna laika šoferis – gan Straupes pienotavā, gan savā ģimenē, jo bērni uz skolu, mūzikas skolu un bērnudārzu jāved uz Cēsīm, bet futbola treniņi dēlam notiek Valmierā, tāpēc katru dienu tiek mēroti vairāki desmiti kilometru bērnu dēļ vien. Gints atzīst, ka viegli nav, bet dzīvot laukos un būt kupla bērnu pulciņa tētim ir viņa sapņa piepildījums. “Atceros, kad mums bija seši bērni, teicu, ka vismaz sešas glāzes ūdens man vecumdienās būs. Tad mūsu vecākais puika apsolīja, ka viņš ir gatavs man sarūpēt arī limonādes glāzi,” Gints apmierināti nosaka.

Savās mājās Straupē meitas Elzas dzimšanas dienā. 

Vīrietis arī pajoko, ka tagad ir muižnieks, jo māja ir liela, skaista un ar piebraucamo ceļu no abām pusēm. Ir arī ilgi kārotā siltumnīca, kurā Gints audzē tomātus, gurķus, zemenes, garšaugus. Visu ražu, kas netiek apēsta, viņš iekonservē ziemai. Kā Gints saka, tagad, skatoties filmas, kur pensijas vecuma cilvēki rušinās pa zemi, viņš saprot, ka tajā tiešām ir kaut kas brīnumaini uzlādējošs. Arī bērni novērtē dabas plašumus, ik mirkli cenšoties pavadīt ārā – gan paši savā nodabā, ļaujoties dažādām spēlēm un citām aktivitātēm, gan palīdzot tētim. Tagad to var, jo viņš vairs neož pēc alkohola un nerājas, bet ir mīļš un labs, bet reizēm arī stingrs.

Gints un Kristīne Bernecki decembrī svinēs kāzu 11. jubileju, un viņi abi atzīst – tieši bērni bijuši tie, kuru dēļ ģimene joprojām pastāv, jo “pirmie septiņi kopdzīves gadi pagāja zem Ginta atkarību sloga”.